&&&

 ***

plaukst sudrabaini gārņi

baltiem kuģu uzplečiem

            jau karstu mastu pirkstgalos

            (sāp brūce tikai vārdam iekšpusē)

tad

mēness – pilnais acuzobs –

kāpj otrā stāva margās kails

            rūts ieplaisā dzimst putns palags vējā skan

un sajūt sirds aiz kreisā plaksta

kā ziemeļbrāzma

            auļo smiltīs sarkans zirgs

kā sudrabaina ēna – vaļa nemizotā plēve –

viz katra rasene uz tavas ādas

            kāpj mēness viens kāpj cauru nakti

viens

            (tavā satrauktajā elpā

                                                klusi klausīties)

-Pilsēta. Stāsti. Emocijas.-

 

pilsēta. +29C

 -pilsēta. +29⁰C-

I.

aiz bruģa aiz granīta aiz sena melna koka plūst pilsētas asins

(straume dzīsla impulss vai akmensvate?) –

rītos kā slinka laiska mēle no govs debeszila raga

                                                                        vakaros ugunslelles

meitenes elkoņos meitenes bistes pārīšu soļi – pār galvas tiesu

tas ir kā skaņa tikai prātā rodama – bruģa ziedi mašīnu ēnas un signāltaures

iedegums uz ādas vai sveša vīrieša vaiga silda acīs ezeru dziļu

un vēlreiz

            aiz bruģa aiz viņa plaukstas līnijām tek pārrauts govs asiņainais rags –

tu esi tepat uz iesma

             kamēr viņš mācās tevi sviedru lāsītēm pilot no pieres

aiz bruģa aiz slima sirds kreisā kambara tek plūst un sarauj ragos straume

govs iestrebj jūru un valodas no nāsīm tek

tieši tas ir kā skaņa – nekad nekad viņas nezina sevi

                                                                            meitenes no ikdienas meitenes bistes

nekad nekad

tek sarauta asins nekad nekad

(straume dzīsla impulss vai akmensvate?)

II.

1.

bet gaismas ir tikai alkas nepiepildāmas dziļas alkas pēc otra

                                                                                            pēc nāves

kā zilgme kā kupols pilns čukstiem un atdošanos jūras elsām kailām miesām kaijām vējā

birst karsti sudrabaini pelni pār kuģu mastiem bet viņas –

viņas nekad neiemīl līdz galam nemīl pa īstam neatklāj ostu

sadodas vien pirkstu galiem –

                                            plauksta paliek noslēpums

skanošiem klaudzošiem knikšķošiem papēžiem viņas sagriež bruģi

asiem dzeļošiem vārdiem kā dzelzi kā tēraudu cietu un gaida –

                                                                                            viņas vienmēr gaida gaida gaida

kamēr vakars lauž sprandu saulesbriļļu stiklos

2.

bet rīti ir agri piena mākoņi –

tirgus zobi kastēm groziem somām un zemenēm uz skausta un viņas –

sievas sievietes mīļākās un kalpones mātes meitas palaistuves un kaimiņienes viņas –

                    nervu bendes kundzes verdzenes vai tikai mazliet dāmas

viņas stāv rindās

garās rindās pēc kleitām bez gaumes un formas lētām čībām jēra gaļas putekšņiem jeb zirgu smēres

kamēr čigāni zog izkaptis zelta zvaniņus vai ubago savu ēnu

+29⁰C līst sviedru lāsītes pār grozu malām

                                                                kliedz pamests putna skalps zemē kritis kā pienākums

sarunas klačas baumas pēdējās tenkas – mēle luncinās kā tikko nozvejots sams

kamēr vecie vīri no rītiem vēl skujas ar žiletēm спутник viens rublis par paciņu

              brauc burinieks caur jūras vārtiem kā pa gludu zīdaiņa ādu –

viens rublis un nekam vairs nav nozīmes bet viņas –

viņas nekad nedzer rumu nerunā lieku izliekas par mēmu pilsētas govs sīksto ādu

aug dārziņā lefkojas burkāni un citas sēklas pilniem groziem puķu tirgotājs reklamē preci

                zemenes izsmaržo jau piekto stundu

kamēr nebeidzas nauda nebeidzas tirgus pulksteņa tikšķi

                                                                                zvana pie debesīm pakārts balts kaijas spārns

bet rīti ir agri balti piena mākoņi –

            līdz upei skrien bērnu klaigas vasara ienirst aiz plāno krekliņu modes ir tikai karsts

+29⁰C laika apogeja steidzīgi soļi bez plūdlīnijām rieksti izsmēķi un ielas sāls

skaņas ir viltus mānīgas ausis taures laternas lāpas –

                                                                        viss viens viņas ir mēmas jūras govis

sarkaniem lakatiem vējā

silst metāla margas uz pirkstu galiem

vienīgi tie vēl čūlas neatzīst

3.

rīti ir agri

kamēr pusdienlaiks iekrāso pusdienlaiks uzplaukst

kā dāmu pirkstiņi un meiteņu plikie stilbi

                                                            iet pārīši iet mīlnieki viņš pārlaiž plaukstu viņas dibenam

viņa grib roze būt vai kāda cita puķe

              būt ļauties fantāzijām aizlidot vējā bet viņa nekad neuzdrošinās noticēt –

jo lūk tā savādā sieviete gaisīgajā kleitā čirkainu šķipsnu aiz auss

            viņa iet tik savādi cēli kā meklēdama kā gaidīdama

un viņa ir tā kura atskatās kura ir mazliet manierīga bet dāmas eleganci

un tomēr viņa nekad neredz putnus

                                                kuri pārlaižas ziemas debesīm –

mākoņi ir viņas acīs tie drīz varbūt pat satumsīs varbūt pat līs izlīs turpat ielas malā

sāļus skalodama kā tērcīte trīs viņas pirksti –

pusdienlaiks iekrāso pusdienlaiks uzplaukst iesvildams tīksmē pārņem miesu

aukstu zosādu sirds muskulatūrai iekaldams aiz ādas

4.

pēcpusdienas virmo kafejnīcu smaržās

brauc lepni kungi greznos auto mākslinieki zīmē skices uz granīta bruģa

iet ubagi savelk ciešāk plecam somas

                                                    jūgendstila namiņi senas ēnas –

vai mana kleita ir kārtībā viņa jautā fotogrāfam kurš viņu nav bildinājis –

                                                                                                        aust debesīs jau pusmēness bāls

bet viņai nekad nav bijusi tik balta gara un skaista kleita kā tai tur sievietei

kuru pie rokas tur jādomā par sevi pārliecināts vīrietis

viņa zina kaut kur dziļi iekšienē ka nekad to arī neuzzinās ja paliks kopā ar savu vīrieti –

pēcpusdienas joprojām ir garas –

                                            tveicē vītušas puķu dobes

bet lūk tā cita – tā dzeltenā dzeltenu somu stīvu gaitu kā zīda gārnim

viņa nekad nav mīlējusi nekad no sirds nekad no dvēseles vai neprāta dzirkstelēm acīs

no otra tuvuma

                        sajūtas vai varbūt pat kaisles viņas solis ir kluss atbalsojas ceļu līkumos

viņa vēlētos rudeni ietīties lakatā un aizmigt jo viņa nekad nav zinājusi kā tas ir – just

                    spīd pēcpusdienas saule baznīcas krusts dzeltens kā sāpe pat ja no zelta

pat ja no zelta

5.

bet naktis ir aizplēsti sudraba putni galotnēm debesīs

                bet naktis patinai rūsai pelējumam metāla skrūvīte acī

bet naktis izrunā tavu vārdu tik savādi apgriezti kā lodi krūtīs –

                jo viņas nekad nekad nav bijušas

                                                                    tik vienas

III.

zila jūras lauva – sestdienas debesis kā lodlampa pār cilvēku ādām

albatross bez balss – kapakmens viņu mīlas stāstam

lido debesīs dzeltena pīle kamēr izkūst lainera sāni

tas ir pusdienlaiks kurš nepienāk – strūklakā peld bērnu galvas

lido pīle lido debesīs – nekad

                                        nekad tai neatgriezties vairs

vara stienis metāla kapsulas zārki un nauda –

tas ir viss ko no manis var paņemt tas ir viss kā man nav

pilsēta jūnijā izkalst uz āru

rahīta rokas izcērt upei ceļu –

                tas ir viss kā saliekta nagla plaukstā

                tas ir viss kā plauksta kurai nav otras

Ventspils, 2020.