-pilnmēness naktī kauj zirgus. visi zvaigznāji asinīm pilni. joprojām-

https://www.la.lv/atgriesanas-zirga-zvaigznaja/

mazi zili [..]

mazi zili pērtiķīši

izkar sarkanas mēles kā karogu

plānu jo plānu

cilvēka nav

plīvo tikai mēles

no tā jau nemirst

it nemaz

pat mēles ne

-destruktīvs ir tikai vārds-

-away-

-rudens / viņi nogaida-

-laikmets ieskrien debesīs, paliek tikai melnbalti nospiedumi-

https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kultura/aicina-iepazities-ar-dzejas-dienu-tradicijam-no-pirmsakumiem-lidz-musdienam-241664

-bišu medus mēdz aizlīt krūzītes malai garām. Tad salido mušas, lapsenes un-

https://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/davana-universitatei-dzejas-un-isprozas-almanahs-125875

-aprikozes, plūmes, medicīniski uzlējumi-

 /sen/

https://www.liepajniekiem.lv/galerijas/dzejas-dienu-atklasana-100233

-vēl senāk, senāk, senāk-

https://www.facebook.com/JauniesuMaja/photos/a.768031069919726/768031073253059/?type=3&__tn__=HH-R&eid=ARCHe2-JtmaJcSEplH9kpUEMs_j8WQd5MdyKO-42yYSf4oOEs1FJdBjVWpRVoAHhuc5TNgjhMNwQV7aQ&__xts__%5B0%5D=68.ARAV8EeCKgxC6CNTOf5KFziCJud7iEybOI05alKdjUOeEBKewACSdCfQqfgP_CovRIUnainfYQ9d7DX0EWEd8puhJRtxDPk-kmjyqMQaVkVd4yeyEpcxvkdgxePxEpollIzzaTOC039G1UIGTFiHqNZLJqljbb2gM8ATy2eeqc3ZFq-dKqqEkBQGEjRaDKoLa6h42XStLTadcxOyhbMdr0nWiUcIaRLGYcwmKXd2rszOvhTfTV6r4iMaJbwCyIy0kBwjSAu5d8VpgTGhXdcOvaMJ8O0HWQF_LSuQanN6W69QaYVpmtXjh-UJKGImCXjqlorHSf_Xo7U8qqw_rK7SPRNqOZuKehguvBSl

-īsfaktu īskrikumi-

 (sen)

https://www.rekurzeme.lv/vietejas-zinas/liepaja/foto-video-liepaja-sakas-dzejas-dienas-83601?image=1

-un tad tikai lietus..- (P.S. Sen, joprojām)

(P.S. Sen, joprojām)

https://youtu.be/HGQ5JFMMUcg

-pirms. pirms lietus, pirms laika, pirms pastardienas..-

P.S. Sen.

https://www.rekurzeme.lv/vietejas-zinas/liepaja/foto-video-dzejnieku-grupa-septembra-putni-satiekas-rudeni-dzejas-bole-83602?image=1

-MĀKSLA UN DZEJA-

No 08.09 – 06.19. 2019. Liepājā, T/N Kurzeme 3. stāvā apskatāma izstāde "Māksla un dzeja". Izstādi organizē "Mākslas kolēģi" sadarbībā ar Liepājas pilsētas dzejniekiem.

Attēlos: Ilzes Karlsones glezna, Valentīna teksts.

-ded moon /simply alone/-

-to remember & don't forget 2-

Pilsēta (vs) II example

-recover/recovered-

a [..]

Dunkerque. Viļņi šķeļas kā nesakļautas plaukstas, es zinu viss ir māns, viss ir tikai iedomas, fantāzijas un amerikānisma pārpilnas asociācijas. Uz mirkli var grimt sapnī, tas ir apaļš kā Folksvāgen vabolīte, arī pilsēta apaļa – var iet no jūras līdz ezeram, tālāk nekur, pa apli, pa elipsi, pa līkni, dzīves līkumotu mūža mežu tundru, taigu vai ienirt dziļi, dziļi nekurienē. Prāmja vīna garša kā salkana ūdens čūska kož mēlē, molu gali savienojas tikai kartēs. Molu gali pilsētā – tikai iedomu līnijas, atmiņas, vienreizējas, iedomātas vai viltotas?

Pilsēta? Vai tā esi tu ar ielām, ielām, ielām un neredzētiem cilvēkiem, ar pretī nākošām kafijas reklāmām, garām pabraucošiem mūziķiem, ak, jā viņi taču mīlēja, mīl joprojām. Ilgi ticēja. Dievs spēlējās ar metamajiem kauliņiem, izkrita kas? Skrien ielās meitenes raibos šortos, augšstilbi notrīs saulē. Kāds lamā, komentē un izsmej izstādes, kāds zīmē uz asfalta maijvaboles vai cenu piedāvājumus – tikai šodien, tikai vienreiz, nekad mūžā vairs. – Nu taisi tak’ vaļā! / Pagaidi, attaisīs./ Nu taisi bļaģ vaļā! Kas tev ir?! Davai, fiksi! Pilsēta? Tā esi tu ar mākoņiem lieliem kā nāves izkapts pār alus fabrikas torņiem. Garšo sāji ne pēc kā. Reibst tikai kaijas Vestvūdas lielveikala autostāvvietā ar knābi nespēdamas atvērt, izknābt kaut caurumu salātu trauciņā. 350 grami. Pasmags pastas, siera un kāpostu maisījums. Pilsēta?

Bet viļņi šķeļas no krasta uz krastu. Šefs izpīpē marihuānas cigareti – nav. Nē, nav izslavēts ātrums uz ceļa, nav. Vējš caur logu matos, vējš ejot tepat pāri tiltiem – ievēlēties? Bet ko? Kāpēc? Kad, kā, kur? Pilsēta? Vai tā esi tu ar pieminekļiem stingiem un kaiju izkārnījumiem pilniem matiem? Vai tā esi tu?

b [..]

Mode vasaras apģērbā vīriešiem joprojām nemainīga, gaiši pelēkais, ievalkātais tonis noturīgs. Gaita kā izstrādāts štrihs līdzās kā uzticīgs sunīts. Brauc, arī šeit brauc dzelteni kabrioleti, arī šeit zemapziņa ir tikai pliki vardi bez iemauktiem, bez zirga, bez saules acu pilienos.

Pilsēta? Streipuļo iereibis divnieks garām GB automašīnai, pamana numura zīmi – Ē, kas tas par kuili? Ko tam te vajag? Noraut bļaģ to numuru viņam! Lielbritānija pilna numuriem, kodiem, zīmēm. Kuru noraut? Pilsēta? Vai tā esi tu ar motociklistiem, melnās ādas vestēs, uzrakstu „ Ērglis” virs Malibu pludmales plāniem kokvilnas šortiem? Vai tā esi tu ar tilta galā gulošiem, kritušiem pavalstniekiem, bikses vaļā, smārds un politilēna maisiņš starp kājām, siekala notek līdz asfaltam? Pilsēta? Vai tā esi tu ar High street’ā gulošu puskailu skvoteri vai bomzi – parunāt par kultūras lietām, par dzīvi vai pasaules ritmu?

Plakanie ēku masīvi, plakanie video materiāli, pelēkie mākoņi un pelēkie prāti. Pelēkas domas vai ideoloģijas pārpalikumu sekas? Tur cilvēki dzīvojot 20 gadus uz priekšu. Patiešām? Pilsēta? Vai tā esi tu ar apgalvojumu, ka dzīvo 20 gadus kā atpalikusi? Patiešām? Ikdienas fabrikantes, ikdienas sarauktās pieres, neiecietība, ne-raksturs, nevēlēšanās, apātiskums, slāšana, gaušanās. Dobrij ģen, viruči, požalujsta. Viruči, viruči, ē, tev nav kāda kapeiciņa, nu kāds mellais? Plakanie pagalmi pilni petardēm, svilpieniem. Piektdienās, sestdienās pilsēta joprojām sajūk prātā, pēc tam rēni apgriežas uz otriem sāniem un klusi šņāc nedēļas garumā vai zāģē jaunatrastu metāla stieni. Pēc rīta peldes upītē ej pāri rudzu laukam, jā zeme saplaisājusi, plaisu plaisām kā fjordi, bet sausa. Kāds mazāks kukainītis, kāds zvērēns iekritis paliek ilgu laiku. Tā tie labākie aizejot. Bet graudi ir stingri, tie nebirst no vārpām, neliecas lietū. Tie notur pat zemi. Pat cilvēku. Pat tad, ja privātmājas galvenajai ieejai pielīmē duškabīni, baltu no plastmasas. Lapas no kokiem sabirst tāpat, kā katru gadu. Kā katru gadu ūbeles un baloži to zina no galvas.

c [..]

Pilsēta? Vai tā esi tu ar lamām, ar lētām, nesagatavotām sarunām pasākumos, ar klačām un baumām, ar spriedumiem un viedokli, nezinot, pat nepajautājot? Ar niķiem, ar ierasto raksturu vai tā neesamību, ar ambīcijām, pretenzijām?

Kad austrumu debesis saplūst vienā horizontā ar rietumiem un pirms horizonta joņo neskaitāmi oranži vilcienu reisi, otrā stāva logā blakus ēkai ar kaltes dūmtveriem sēž maza lellīte. Skatpunktā rudzi, auzas, kapu žogmale, kokos ieaugusi baznīcas smaile, saulrieti, ēnas, garas kā naktis, un ikvakara garām gājējs. Sasveicinās abi. Iekož pirkstā. Pasmaida. Sarājas, bet neaizmirst. Aiziet tālāk līdz tiltam, līdz upei, līdz putniem. Tālāk jau cita pasaule, tur saule vēl virs horizonta. Tur citreiz. Bet lellīte zina, atceras visu. Rokasspiediens te ir zudis. Neeksistē. Bet tā ir tikai formalitāte. Kad salamājas varbūt pat lieka. Formalitāte ir viss, kas nepārnāk mājās, viss, kas paliek prātā. Pielietojuma jau nav. Un nevajag. Zeme, debess, cilvēki – vienā elpā pat neelpo zivis, jūra vai okeāns – dažādas, bet formalitātes. Lauki vai pilsēta – forma. Formas pēc plauksta meklē plaukstu, formas pēc autobuss otro stāvu, sliedes slīd garām upei un tikai vientuļš ir gulbis, sabozis spārnus un spalvas, kad kāds airēt nepratējs cīnās ar laivu tā ikdienas ceļā. Formalitāte, forma. Vientuļš ir parks vasaras izskaņā, kad tajā nenoriet ēnas, vientuļš tilts, kad sniega nesagaidījis nojauš ziemas tuvošanos. Paliek fakti un atmiņas.

Pilsēta? Vai tā esi tu ar uzsistu aci ceturtdienā un pirmdienas rītā miglā iztvaikojošu kā purva rūda? Vai tā esi starp horizontiem, personām, personībām? Vai tā esi tu starp ikdienību, neiecietību, saskalotu prātu? Kas tu esi pilsēta? Kāpēc tu esi? Un kas esmu es? Un kāpēc?

P. S. Full moon. Next step

Ķiršu sveķi saulē mirdz dažādās nokrāsās, tāpat kā dzintars, kad tas vēl mitrs skalojas piekrastē. No melna līdz teju baltam. No rīta dzestrumā aprasojuša līdz saules tveicē mīksta un lēni piloša. Uz pirkstiem, cilvēkiem. Uz domām.

Vai cilvēks ir garšīgs? Kad to noēd līdz baltam kaulam? Kad to nopēta, izdara spriedumu un secina? Vai kaula garša ir tā, kas satur pilsētu kopā? Vai postsindroms ir tik spēcīgs, ka tas iekodis pats sev mēlē līdz asinij saka: saldas? Vai cilvēks ir kvadrāts vai kvadrātsakne? Elements, detaļa vai mīcāma viela pēc kādai iegribas vai aklas pēctecības? Vai pilsēta ir pūznis vai pūžņojošs elements? Vai tā esi tu pilsēta? Vai tas esmu es? Un kāpēc?

Jautājumus šeit neuzdod. Izpilda tikai pavēles, rīkojumus vai stereotipus, klišejas, štampus. Bet kāpēc?

-to remember & don't forget-

Pilsēta (vs) full moon time

- recover -

I [..]

Liepāja?

Kas tu esi? Kāda tu esi? Šmurguļu pilsēta vai neadekvāti izslavēta tūrisma vieta? Ar trim apskates objektiem vai kaudzi pretīmnākošiem urlām? Liepāja? Vai tu esi mana pilsēta? Ar senilu retro mūziku vai dzīvu elpu? Liepāja? Kur tavas saknes, kur manējās? Liepāja – tu esi tā, kur galapunktā autobusa šoferis tev pārsit galvu līdz sāpei, līdz asinij, līdz "bļaģ" un pēc tu nes kilogramiem smagu somu, ģībonis un negulētas naktis, pretī skrejoši suņi un ubagi – Milij, daij kapeiku? Liepāja tā esi tu? Vai tā esi tu ar klavierēm jūras malā – spēlē Mocartu vai ZZ Top, Liepāja – tā esi tu?

Liepāja? Ar sāpēm vai smaidu? Pilsēta? Ar vilšanos vai prieku? Liepāja? Māte? Dzimtene? Vai izsmiekla vieta? Polijā pitstop'ā nakts melnumā mētājas 20 groszy. Sudrabaina naudiņa – nopirkt jēgu, laimi, eksistenci? Un čigāni esot tādi – ēdot un diršot uz ielas, kur pagadās, vienalga miesta, ciemata vai pilsētas iela, lauku ceļš zālainām grāvmalām vai ātrgaitas šoseja. Nozaguši pasi, naudu līdzbraucējiem. Tad izmesti no autobusa. Kaut kur Polijā vai Lietuvas pierobežā. Dod dies’, kājām jau atpakaļ negāja. Kas zin’, kas zina un vai kādam tas jāzina? Nē, ne jau visi, citi ir skaisti, piesienas kā naudas maks un saka: NU? Tu vēl ilgi tajā tualetē būsi, man ir dikti bail! Tas jau nekas, ka prāmis apaļš kā futbolbumba un apmaldīties gribot nav iespējams. 100, 120 km/h, vai tad tas ir daudz, vai tad tas ir ātrums? 70, 80 jūdzes mazkalibra auto pa līkumotiem ceļiem – vai tad tas ir daudz?

Liepāja? Vai tā esi tu? Ar mākoņiem bez grima, bez sajēgas, bez kvintesences? Liepāja - tā patiesi esi tu?

In the Litle Stour – ej peldēties kails, ūdenszāles kā laiskas rokas noglāsta tavu ādu, ieknābj gulbis ar spalvas galu, ieknābj rets, tikko sarkanā grāmatā ierakstīts putns, mazs kā zivju dzenītis, bet elegantu galvaskausu, izgriež paraibo strazdu no tīkla, neizcep pat olas, kas sadētas ligzdā. Atstāj, ja nu.. Atrod līķi.. Salijušu un smakojošu, ja nu... Tad vakarā, uz rietumiem, saulriets – dievīgs, pār baznīcu, tiltu un papelēm – tās kā no Goga gleznas. Vārpu lasītājas. Un es domāju visu laiku – Degā vai Gogs? Nē, tikai Milē. Nu, ja Milē tad jāmīl. Jāmīl? Jāmīl...

Liepāja? Tā es tu? Ar sāpēm, ar nešķīstenību, ar skumjām un vientulību? Tā paties esi tu? 11:33 – LV/ 09:33 – UK. Pirmā pīppauze.

II [..]

Pilsēta? Vai tā esi tu ar agrā rītā aizsmakušām dzērāju balsīm, ar suņiem, kuri rej uz ikvienu ieraduma vai tikai stulbuma dēļ, vai tā esi tu ar nedefinējamu klimatu un ik aiz stūra guļošiem, snaudošiem vai laiski neieinteresētiem kaķu bariem? Tu, ar mēness apaļu pusīti pelēkās nakts debesīs?

– Cienītais, cienītais, es atvainojos! Pieskrien bārdaina sieviete ar dokumenta lapu rokās. – Es jūs atceros, jūs nācāt uz fonotēku, tur direktorei vīrs arī nāca un nomira, es jūs ievēroju, jūs tur pāri tiltam dzīvojat, ja? Nu jā, jūs nācāt uz fonotēku. Man vīrs ir traks. Dzen laukā no mājas, taisa kašķi. Jūs tak’ nācāt uz fonotēku? Man laulības apliecību plēš kopā, bet aizskrēju. Te jau notiks šķiršanās. Viņš ir traks palicis, jā es skriešu tagad atpakaļ, man jau nav citur, kur iet, jā man jau jānokārto tā lieta. Bet jūs uz fonotēku, paldies, jā, ka es te tā, atvainojiet es skriešu atpakaļ pie tā vīra...

Ko es nesapratu? Kas man bija jāsaprot? Pilsēta, tā esi tu? Ar gaismēnām, ēnām, apbružātiem cilvēkiem tirgus laukumā, ar oranžiem ziediem akmens puķu traukos? West Stourmouth zied rozes, savvaļas balti tīteņi, taurēm kā pusplauksta, nātres pāri galvai, palmas un windbreak pret debesīm. Smadzenes audzē valriekstkoks, gulbji sazīmē upes ceļus pa savam un raganas lec rudzu laukos, to acis mirdzošas, līksmas. Bet Kenterbērijas ielās var sēdēt nedomājot uz akmens, marmora plāksnēm, skan džezs, souls un mazliet breiks, tā noskaņai. Cherry, cherry, fresh ceherry, today, just for two fifteen – svētā Džordža ielā pārdevēja balss nerimst no agra rīta līdz vakaram. Ko es nesapratu? Pilsēta, tā esi tu?

Liepāja, vai tā esi tu ar jūras malu un sievieti rozā peldkostīmā? Mobilais kā trešdaļa planšetes aiz biksīšu malas, mazs puika ar mašīnīti skrien pa priekšu, jā, jāpietur mazliet krūtis, lai mazo noķertu. Saule karsta kā jūlija pārdedzis angārs, tur pie plēves, pie griestiem četrdesmit plus pēc Celsija. Trīs kaijas, trīs mušas smiltīs un melnos šortos ģērbušies puikas uz forta muguras. – Tie zēni jau piedzimstot ir bišķi traumēti! – saka vecmāmiņa mazdēlam.

Pilsēta? Tā esi tu? Ko es nesapratu? Jūlijā mēness sarkans un zvaigžņu pārpilnas debesis, tālumā joņojoši vilcieni, gaismas. Ko es nesapratu? Kā elpo cilvēks, kā pilsēta tavas plaušas? Drīkst droši iet pāri ielai, kāds apstājas, palaiž, pat nesmēķē pieturās. Vien ja gribi izkāpt Siena tirgū no autobusa, kājās celies jau Grobiņā, visdrošāk Konservos un lauz ceļu uz durvīm.

III [..]

Mēness bumba naktīs ir skaista. Dienās bāla kā dievmaizīte, bet nenoriet. Regulārs kā autobuss, kā grafiks. Ar ierastiem braucējiem, ar caurbraucējiem. Sēdi otrajā stāvā, vēro satiksmei totāli nepiemērotus ceļus, cilvēkus. Sievietes, vīrieši. Kāds korpulents pa divi krēsli, kāda apaļāka būtne, mazliet nevīžīga ar apaļām brillītēm, bet līdzās krunkaina kundze kā noguris sātans. Skaista. Var redzēt – dāma. Ar eleganci. Kā karaliene uz naudas zīmēm un pastmarkām.

Pilsēta? Liepāja? Ko es nesapratu? Izsmēķu daudzums visur vienāds, putekļi norakstāmi. Kultūra? Cilvēciskā kultūra? Katedrāles visur stalažās, gotiskās logu ailēs izsistas vitrāžu detaļas var aizklāt ar skārda gabalu, vikingu kapa pieminekļi tikpat lieli, kā akmens sarkofāgi vai kapa plāksnes – gandrīz visas ar miroņgalvām, pa divām vai četrām uz katras. Un tikai pa reizei kāds kokā iegrebis zilonīti – pasaule jau esot plakana un zilonis viens no tās balstiem.

Bet mēness maina tikai trajektoriju, mazliet ieslīpu. Pāri lido lidmašīnas, to spārni ir plati kā lidojoši paklāji, tās, kas augstāk, pirms labību pļauj, tās tumši pelēkas. Kad skaņa ir virs galvas, tad jāskatās atpakaļ – tās tur nebūs. Laiks ir nosacīts, tas negaida. Pilsēta – tavi sarkanīgie soliņi pelēkām, nogurušām, apreibušām miesām. Sabiedriskais transports līkumos pārbrauc purngaliem, debesīs skrej tikai balti zirgi zilām mākoņu krēpēm. Nē to nav šeit, tas ir citur. Bet kas tu esi pilsēta?

Polijas maksas ceļi ir mākoņu pilna pasaule, tajās dzimst augusta šaurais mēness sirpītis, Lietuvā mākoņiem iekrāsojas sarkanīgi rozā, bet Latvija – zeme sagaida ar vēsu miglas valni. Koki visur ir zaļi. Joprojām. Bet pilsēta? Kas tu esi? Kāda tu esi?

P.S. [..]

Ziemeļjūra ir sāļa kā tikko no zemes izaudzis sumpurnis, pūpēži aug lieli un balti kā Latvijas āboli rudenī pirms pirmajām salnām, tad elpa zīmē rakstus loga rūtīs, tad mēness ir silts kā plaukstas pirms pusnakti apskaut. Pilsēta? Kā tu esi, kāda tu būsi? Šodien, rīt vai aizvakar? Un kāpēc?

16.58 LV/14:58 UK Darba diena rit uz nobeigumu.

-pasen. pirms gada briesmīgajām rētām-

https://www.rekurzeme.lv/vietejas-zinas/liepaja/foto-liepaja-dzejnieki-ieskandina-dzejas-dienas-82107?image=1

-sen. Ap pilnmēness laiku. 2014./2015.-

-sen. Ap pilnmēness laiku. 2014./2015.-
Foto: Katrina Katrina

-vēsturiski nehronoloģiskas kripatas-

-vēsturiski nehronoloģiskas kripatas-

https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kultura/raksta-labus-vardus-ventspilij-un-iegust-balvas-120191

-ūdenszāles III- /sapņa noslīkušie/

-ūdenszāles II- /sapņa noslīkušie/

-ūdenszāles- /sapņa noslīkušie/

-kā saindēta čūskas āda-

https://www.satori.lv/article/ka-saindeta-cuskas-ada

-melna ir tikai jūra-

https://www.satori.lv/article/melna-ir-tikai-jura

***

***

Tu saki & balts = nāves iestaigāto ceļš -

Bet vai tad es vēl varu vēlēties?

Tu izliecies & zeltā skaļš = eņģelis bez visām alvas taurēm visām piesviedrētām plaušām -

Bet vai tad man ir izvēle tā dzīvā sīvā uguns suņa mēle?

Tu melo & ārprātā viz spārni = tikai skudras pēdējās uz taviem pleciem krakst kakla skriemelis zem majestātes kroņa -

Bet vai tad mums vēl atļauju kāds dos es jautāt nedrīkstu līst svins pār plakstiem karsti krasti tā ziemeļjūra ir vai smilts?

-KĀ STĒLA-

-***-

Valentīns

***

Baznīclukturiem pilns parks -

Sitīs šodien glabās rīt?

Izgriež no padusēm kreklu mākonis skaļš -

Ādu uz otru pusi?

Šodien nelīs šodien noteikti nē -

Dieva uzpirkstenis vai aizmirsts skārds?

Ja laiva es būtu septiņos vakarā vēlu -

Iemācīt peldēt tevi bez zvīņām prastu?

20.05.2019.

-Viss būs vēlāk-

Viss būs vēlāk. Ievas un ceriņi plauks agrāk, balts nebūs nedz galds, nedz galdauts (tēvs sies ap pēdām autus, tad garos zābakos aus kājas. Jā, zābaki pēc smēra un kirzas smaržos, labi ievalkāti būs), lakata stūris vējā, vārdi un domas. Bībele stāvēs skapī, no rīta ausīs balta saule, jo ne papīra lapās, ne burtos publicētos vai nepublicētos nebūs tevis vai manis. Rasa, viņa domās ilgi raugoties bērnu spēlēs tepat uz ielas stūra. Tad, tikai tad līs lietus un skanēs kā balss, kā melodija, kā skaņa. Kā balta tava elpa.

---

Valentīns

Olafs Gūtmanis –

Latvijas Tautas frontes himnas teksta autors.

(Latvijas Tautas frontei - 25

Liepāja, 2013. gada 15. novembris)

-----

Olafs Gūtmanis – Latvijas Tautas frontes himnas teksta autors.

Viss būs vēlāk. Viss nāks mazliet vēlāk un spēcīgāk. Visas domas savīsies vienkopus, visi spēki taps pacelti pāri koku galotnēm un visas plaukstas būs mājvieta saullēktam ābeļu dārzā, dūmakainam zirgam miglas pļavā un baloža spārnam tur augšā – tur, kur Rīgas gaiļi, tur, kur zvaigznes pret debesīm.

Bet pagaidām spīd mazliet matēta saule, pilsētas nobružātajās ielās vējš pūš savādāk nekā bērnībā un jūra savādi gluda līdz pat horizontam. Trafaretu un balsinātu ēku pilsēta. Strādnieki raupjās biksēs, okeāna kuģi tuvu pie krasta gaišiem okera sāniem ar zvaigznīti pierē. Pilsēta ar liepu un burinieku pases vietā.

Pilsēta ar lauvu un saknēm – domā rakstāmgalds, domā manuskripts. Pilsēta ar tautu dziļi jūrmalas smiltīs ieaugušu un stipru – domā roka ar rakstāmo pirkstu galos. Tauta ar dvēseli un deviņvīru spēku dziļi sirdī – tic rakstnieks. Bet [..] Izlauzies no zemes dzīlēm/Avots runā tīru muti,[..] ir pārliecināts dzejnieks Olafs Gūtmanis.

Ir 1988. gads. Ir pagājušas vairāk nekā četras desmitgades kopš Latvijas valsts ir tikusi okupēta un iekļauta PSR sastāvā, četras desmitgades kopš latviešu tauta tikusi izvesta no savas zemes, spīdzināta un pazemota Sibīrijas nometnēs. Izārdītas un postītas ģimenes, iznīcinātas viensētas un saimniecības. Nežēlīgi apspiesta nacionālā pašapziņa, sagrauta kultūra. Tomēr par spīti visam latviešu tauta ir garā stipra un spēcīga, jo pat visgrūtākajos brīžos tai izdzīvot gan fiziski, gan garīgi nākuši palīgā latviešu rakstnieki, mākslinieki un kultūras darbinieki ar saviem darbiem, tekstu un gleznu zemtekstiem, kā arī nereti uzņemoties daudzus sabiedriskus un politiskus pienākumus.
Tā kopš 1987. gada Latvija piedzīvo jaunu, emocionāli uzlādētu tautas patriotisma uzplūdu, jaunu vienotības sajūtu. Plašu popularitāti iemanto patriotiskā dzeja. Lai arī vēl slēptā formā un zemtekstos, mūzikas grupu izpildījumā dzejoļu teksti iegūst lielu atpazīstamību. Grupas „Menuets”, „Turaidas roze” un „Līvi” ir vienas no populārākajām tanī laikā, kuru dziesmās skan latviešu dzejnieku vārdi. Top pirmā rokopera – „Lāčplēsis”. Atdzimst latviskuma nepieciešamība, saikne ar dabu, atgriešanās pie latvju dainām, vēstures skarbajiem notikumiem, to atceri un piemiņu. Lai arī joprojām zem PSRS vispārējas kontroles, sabiedrībā virmo domas un sajūtas par neatkarības nepieciešamību, par savas valsts atjaunošanu un 1988. gada 8. oktobrī tiek nodibināta Latvijas Tautas fronte.

Liepājā (arī Latvijā) viens no spilgtākajiem patriotiskās dzejas autoriem, kuram atļauts publicēties tanī laikā ir Olafs Gūtmanis. Pārdzīvojis divas izsūtīšanas, iepazinis Sibīrijas plašumus brīvprātīgi bez personiska aizvainojuma par pagātnes nodarījumiem, Olafs raksta par zemi, par jūras krastu un saknītēm baltās kāpu smiltīs, kuras savijas tā kā tikai savas zemes tauta prot savīties rokrokā, sirdī, domās un ticībā. Jau kopš pirmsatmodas laika, jūtot pārmaiņu gaisotni sabiedrībā un politiskajās aktivitātēs Olafs Gūtmanis viesojas daudzos kultūras klubos, kur uzstājas kopā ar Austru Pumpuri, Juri Pavītolu un citiem tā laika mūziķiem, dziesminiekiem, aktīvistiem. Tas ir viens no ražīgākajiem Olafa Gūtmaņa patriotiskās dzejas rakstīšanas posmiem.

Tomēr sabiedrībā vēl nav skaidrības par rītdienu un to, kas sagaidāms tuvākajā nākotnē. Ir tik pat daudz baiļu, cik drosmes. Bet 1988. gada 12. novembrī arī Liepājā tiek nodibināta Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļa, kas ir lielākā Latvijā tūlīt aiz Rīgas.
 

2005. gada diskusijā „Tautas frontes pilnbrieds, uzvara un noriets” Marina Kosteņecka saka: „Gribu atgādināt, ka Tautas frontes pirmsākumi meklējami Radošo savienību plēnumā, un Tautas frontes pamatkodolu sākumā veidoja tieši radošā inteliģence. Tāpēc tā arī ir radošā, lai darītu radošu darbu. Kad Latvija atguva neatkarību, kad lielais darbs bija padarīts, daudzas personības, kas bija Tautas frontes karognesēji, atgriezās savās mākslinieku darbnīcās, pie saviem rakstāmgaldiem.”

Līdzīgi jau 1987. gadā Māra Zālīte Dzejas dienu uzrunā saka: „Pacelt dzīvi ideālu augstumos – tas ir arī dzejas uzdevums. [..]

Neizprotot, kas notiek ar sabiedrību, nevar izprast arī to, kas notiek ar dzeju, jo dzejnieks nav tikai sava laika izteicējs, sava laika virzītājs, bet arī sava laika produkts. Jā, lielākoties mēs esam sava laika produkti, daudz mazāk izteicēji, un tikai retie – virzītāji.” [..]

Arī Olafs Gūtmanis ir šāds sava laika izteicējs, laika virzītājs caur dzeju, caur dzimtenes mīlestību un sabiedrisko aktivitāti – radošā inteliģence. Tā, paralēli politiskām uzrunām, 1988. gadā Olafs Gutmanis uzraksta dzejoli, kuram dod nosaukumu: „Veltījums LTF”. Vēlāk, kad Tautas fronte jau aktīvi iesaistās politiskajās aktivitātēs komponists Imants Kalniņš izlasot šo dzejoli sacer tam mūziku. Sacer dziesmu. Sacer jaunu simbolu – LTF neoficiālo himnu. 2006. gadā Imants Kalniņš atmiņās par to laiku raksta:

„Bija pietuvojies Atmodas laiks – rosījās Latvijas Tautas fronte, un kādu dienu laikrakstā „Literatūra un Māksla” es izlasīju Olafa Gūtmaņa dzejoli „Veltījums LTF”. Dziesma radās viena mirklī, it kā tā jau kaut kur iepriekš būtu bijusi, un ieguva otru nosaukumu - „LTF himna”. Vienmēr pēc tam esmu sev jautājis, kā tas nāk, ka tik saviļņojošā tautas vēstures mirklī netika radītas daudzas jo daudzas dziesmas, bet atbildi neesmu varējis atrast. Lai nu kā, vismaz viena dziesma, atmodas lieciniece, mums ir, un vārdus tai ir rakstījis Olafs Gūtmanis.”

Pie pleca plecs kā ierindnieki skan dziesmas pirmie vārdi. Tieši šī pleca sajūta ir lielākajā latviešu sabiedrības daļā. Skan daudzas patriotiskas dziesmas radio ēterā, tiek dziedātas saietos, tikšanās reizēs. Starp dziesmām arī LTF neoficiālā himna – Pie pleca plecs..

Aug sabiedrības saliedētība, kas jo īpaši izpaužas „Baltijas ceļa” norisēs un notikumos, kad vārda tiešā nozīmē ir plecs pie pleca. Un savieno doma, savieno cerība. Imants Kalniņš turpina:

[..] „Ar Olafu Gūtmani mēs netikām iepazīstināti, mūs savienoja sāpes, ilgas un sapņi. Sāpes, kuras izjuta ikviens latvietis, viņa mīļajai tautai smokot smagā nacionālā jūgā. Ilgas redzēt savu tautu brīvu un neapdraudētu.”[..].

Tomēr brīvības vēl nav. Vēl ir tikai cīņa par to, un ejams smags ceļš līdz tai. 1989. 18 novembra Tautas manifestācijā Rīgā Māra Zālīte saka:
„Mēs stāvam mūsu Likteņupes krastā. Pie Daugavas. Vai visa tauta ir šeit, un, kas nav šeit fiziski, tie ir kopā ar mums domās. Mēs stāvam šeit cieši viens pie otra. Kā ūdens pilieni Daugavā. Mēs esam tādi paši kā Daugava. Samocīti, piesārņoti. Ar svešiem piejaukumiem apziņā, saduļķoti, viļņojoši, bet neapturami savā virzībā. Un tāpat kā Daugavai mums ir tikai viens ceļš, viena gultne – uz jūru. Uz neatkarību. Uz brīvību.” [..]

Šīs brīvības cīņu ierindās stājas arī Olafs Gūtmanis, 1990. gadā kļūstot pat LTF Liepājas nodaļas spilgtāko vadītāju jeb tolaik priekšsēdētāju organizācijai ar 12 000 biedriem. Olafs raksta:

„1990. gada vasaras nogalē LTF Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājam Teodoram Eniņam kļūstot par deputātu LPSR augstākajā padomē, mani uzaicināja ieņemt viņa vietu. Uzaicinājums bija pēkšņs, jutu savu nepiemērotību šim postenim, tomēr ļāvos pierunāties. Ar norunu, ka mans uzdevums būs dot Tautas frontes kustībai Liepājā vien garīgu ievirzi, būt domes priekšsēdētājam nule nodibinātajā fondā „Tēvzemes gaisma”. Viss izvērtās daudz savādāk.”[..]

Olafs Gūtmanis ir garīgais vadītājs, runas vīrs un iestājas par kultūras un valodas tīrību, tās kopšanu sabiedrībā un nevardarbīgu protestu pret pastāvošo iekārtu. Atmiņās Olafs raksta:

„Manuprāt, mēs nedrīkstējām ļauties izprovocēties, mēs nedrīkstējām pielietot tos pašus „ieročus”, ko pret mums atļāvās komunisti un interfronte, mums ētiski un morāli bija jāstāv augstāk par saviem pretiniekiem. Ne visi to saprata. Un tie, kuri nesaprata tolaik, nesaprot arī šodien, turpinot kultivēt dubultmorāli, pārņēmuši „labākās” tradīcijas no padomju birokrātiem, komunistu elites. Jau tolaik iedīglī bija pretēji dzīves uzskati.”[..]

1991. gada vēlējumā LTF konferences delegātiem Olafs Gūtmanis saka:
„Novēlu LTF Liepājas nodaļai ieņemt cīņas pozīcijas turpmākajam darbam. Ja uzbrukt, tad lietojot pašus humānākos ieročus, kādi vien bijuši cilvēces rīcībā, ja aizstāvēties, tad jūtot aiz sevis katru pēdu Latvijas zemes, savu tautu un apzinoties, ka tālāk vairs nav kur atkāpties.”

Kā apliecinājums tam skan Olafa Gūtmaņa vārdi sarunā ar Atmodas laika izdevuma „Liepājas vārds” redaktoru Aigaru Štālu:

„Mēs nevaram grābstīties pa plašo pasauli, pa svešām kultūrām un reliģijām, kamēr stigri nejūtamies savā dzimtajā zemē. Tādējādi es cenšos kopt Kurzemi. Mana godkāre un pienākumi nesniedzas tālāk par šo novadu, lai gan tuva, neapšaubāmi, man ir arī pārējā Latvijas daļa.[..]

Tomēr visur ir pa kādai nesakārtotai lietai, neizdarītam apsolījumam kaut vai sev un iestājas kūtrums, neziņa, varbūt pat nesaprašana. Olafs Gūtmanis turpina rūpēties par kultūras kopšanu un tās tīrību kā sabiedrībā, tā ikvienā no cilvēkiem. 18. novembra mītiņā pie Pedagoģiskā institūta Olafs saka:

[..] „Šis svētku brīdis mums atgādina vienu patiesību: ja mēs nespēsim pārvarēt savu nogurumu, savu garīgo kūtrumu, ja mēs nespēsim atšķirt galvenos uzdevumus kā vārdā esam atmodušies, tad ko ir vērta mūsu līdzšinējo brīvības cīņu vēsture, ko jauna pasludināta Latvijas neatkarības deklarācija!”[..]

[..] „Mēs esam atgājuši dzelmē atpakaļ, lai strādātu dziļumā bez tā patosa, kāds bija dziesmotās revolūcijas lakā”.[..]

Ne velti komponists Agris Engelmanis, kurš daudz braukājis ar Olafu Gūtmani pa pasākumiem Atmodas laikā saka: [..] „Olafs ir ļoti daudzšķautnains, nav nemaz tāds sūnu vecītis, kā izskatās. Visu laiku viņš bijis tāds smagnējs, piezemēts, bet viņa domas – ļoti smalkas. Viņā it kā sēž divi cilvēki. Nu ja, Mežāzis pēc horoskopa... es esmu vērsis, mēs abi tādi lopi esam. Olafs vienmēr uzsver, ka ir spītīgs kā āzis.”[..]

Un varbūt tieši šī spītība ir tā, kas sarunā ar Aigaru Štālu par Atmodas grūtākajiem notikumiem un barikādēm Olafam Gūtmanim liek teikt:
„Es tepat Liepājā. Tajā pašā smagākajā laikā biju Tautas frontes priekšsēdētājs. No pārslodzes biju tuvu insultam, bija vairākas stenokardijas lēkmes, bet nedrīkstēju pieļaut, ka atkārtojas tas, ko mēs bijām tur, Sibīrijā piedzīvojuši.”

Arī rakstnieks un Olafa Gūtmaņa draugs Modris Zihmanis saka:

„Atceroties Olafu kā LTF Liepājas nodaļas priekšsēdētāju Atmodas gadu visatbildīgākajā posmā, ir jāapbrīno viņa spējas sakausēt administratīvo darbu ar poētisko, kas ietver dzejnieka mākslinieciskos principus un īpatnības. Te nu mākslai nācās nest upuri par labu Atmodai un brīvībai. [..]

Tomēr Olafs arī secina: „Ne vienmēr ar vārdiem var izteikt dzīves gudrību. Tā izriet no pašas dzīvošanas.”

Desmit gadus pēc Atmodas notikumiem intervijā ar Līviju Leini Olafs Gūtmanis par to laiku stāsta:

„Tas bija izšķirošais manā dzīvē. Citādi nevarēju. Tas bija no vecākiem iedzimts, no Ulmaņlaikiem ieaudzināts, trimdā izsāpēts. Arī padomju laikā tepat Latvijā.” Un uz jautājumu kas tagad šķiet visvairāk nepieņemams atbild:

„Kultūras trūkums. Politikā. Visā, kas notiek mūsu sabiedrībā. Kultūras nenovērtēšana. Uzskatu , ka kultūra ir latviešu tautas izdzīvošanai un pastāvēšanai ļoti nepieciešama sastāvdaļa. Caur laiku laikiem tā bijusi mūsu dzīves galvenais akcents.[..]

Neatkarība nu ir atgūta. Sabiedrība mainījusies, mainījusies domāšana, uzskati un vērtības. Bet vai cīņa ir galā? 1996. gada intervijā Evai Mārtužai uz jautājumu vai rakstnieku sajūsmina politiski cīniņi Olafs Gūtmanis atbild:

„Nesajūsmina. Kādreiz esmu tajos meties ar pilnu krūti – biju taču LTF Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājs, pašā spraigākajā cīņu laikā, teicu politiskas runas, rakstīju politiskus dzejoļus, taču ne aiz sajūsmas. Tā bija iekšēja nepieciešamība. Tādēļ, ka esmu bijis represētais. Varētu pat sacīt pienākums. Pašreiz politiski cīniņi drīzāk kaitina. Tomēr neesmu vēl nogājis malā. Cīnos par pensionāru izdzīvošanu. Savā Liepājā – pret kultūras profanizāciju. Esmu arī deputāts un dažreiz cīnos sesijās. Politiskos dzejoļus nekad neesmu rakstījis ar sajūsmu, bet ar traģisku izjutu. Arī ar ironiju, pat sarkasmu.”

Turpat neliela poētiska, bet skaudra atziņa : [..] Rudeņos, gājputniem projām ejot, izjūtu spēcīgas ilgas pēc Sibīrijas. Īstenībā vairs negribu turp

.
„Vai esi ar sevi mierā?”, jautā Eva Mārtuža. Un Olafs Gūtmanis secina:

„Ar tādu pasauli, kāda tā ir pašreiz, mierā nevar būt. Ļaunuma pārāk daudz un tas aizvien straujāk izplatās. Tam cenšos turēties pretī. Ar lūgšanu. Ar sevi reti kad esmu mierā. Divas balsis manī strīdas, rājas, izsmej viena otru. Katra aizstāv savu taisnību. Viena – piezemētā, otra – garīgo būtību apliecinošā. Tā es vientulībā plēšos pats ar sevi. Un miera nav. Miers iestājas, ieejot dabā. Tad duālisms vairs nemoka. Dažreiz, kā vēlāk izrādās, uzrakstījis sliktu dzejoli, esmu gauži ar to apmierināts. Miers ir mānīgs, un samierināšanās ar sevi bez Dieva līdzdalības šķiet neiespējama.”

Kad Olafam Gūtmanim aprit 85. gadskārta Liepājas Latviešu biedrības nama lielā zāle ir cilvēku pilna. Koncerts, apveikumi un dzeja. Kājās stāvot tiek dziedāta LTF hima. Pie pleca plecs kā ierindnieki. Arī šoreiz cilvēki ir kā plecs pie pleca.

Pēc nepilna gada dzejnieks aiziet zvaigžņu tālajā pulkā. Zvana baznīca, zeme ir pārklāta baltu sniega kārtu un klusi skan pie pleca plecs..

Aprit Latvijas Tautas frontes 25. gadskārta. Ir neatkarīga Latvijas valsts. Ir jaunas dzidras krāsas horizontā, kaijas virs jūras sidrabotiem spārniem un pilsētas pasē atgriezies varens lauva. Veļu laiks un zvaigznes naksnīgās debesīs. Klusi Jūrmalas parkā šalc ziemeļu priedes un atmiņā nāk vārdi, kurus Olafs Gūtmanis saka intervijā kolēģim un rakstniekam Ērikam Kūlim:

- Kaut kur Visuma dzīlēs ir tava zvaigzne, Olaf! Vai tā ir ļoti vientuļa?
- Visas zvaigznes, manuprāt, ir ļoti vientuļas. Par savu vadzvaigzni mūsu debesīs esmu izvēlējies Polāro jeb Zelta Mietu (ap to griežas Greizie Rati). Kā jau ziemeļnieks ar ļoti ziemeļniecisko dabas sajūtu.

-----