trešdiena, 2022. gada 10. augusts
svētdiena, 2022. gada 31. jūlijs
otrdiena, 2022. gada 26. jūlijs
piektdiena, 2022. gada 22. jūlijs
trešdiena, 2022. gada 20. jūlijs
svētdiena, 2022. gada 17. jūlijs
pirmdiena, 2022. gada 11. jūlijs
-VUO JEGU TĒP BŪTOM? / UN JA NU TĀ BŪTU?-
VUO JEGU TĒP BŪTOM? / UN JA NU TA BŪTU?
/Poezijos pavasaris, Skouds, 2022. Valentīns / vertimai: Edmundas Untulis/
sestdiena, 2022. gada 9. jūlijs
svētdiena, 2022. gada 3. jūlijs
-PILNMĒNESS-
-PILNMĒNESS-
/rietumi.
enkurmīnas.
/rietumi.
enkurmīnas.
putna skelets – tavas nemirstības krasts; vientuļš velosipēdists pret austrumiem zīme sauli/
-)XXIXX(-
***
vārds Rīga un tu klusiņām sēdi ostmalas betonā kails
it kā sniegā it kā apskaut gribēdams viņas plecus
vārds Rīga un otrā pusē kūp dūmu grīstes pilsētas skursteņi – ēzopa naglas
un
nevaldāmas ilgas – tik trausla ir līdzās klātbūtne kad debesīs lido sudraba
putni
sarkanos knābjos pa lodei
turēdami
vārds Rīga un viņa satrūkstas tavās asins pilnajās dzīslās kā nodoms – ir
jānoriet –
trīs sarmas pilnas
skropstas kamēr viņa skatās tev pāri
vārds Rīga viņa pieceļas notrauc no bazalta svārku malas pēdējos pelnus un
roku – trauslu kā pašas elpu sniegdama jautā:
vai paliksi nāksi mīlēsi
būsi pie manis līdz mūžam?
līdz mūžam
kad tevi aizskalos Rīgas
melnējie ūdeņi vienu?
-XIIX-
***
pār aizsalušu upi kā stikla jostu acu mirdzumā
pārskrien klusas melonlapsas pēdas
(es aizbēgu no tavas
balss plaukstas bikli kā nevainības pilnas
tur zaļu ābola sēkliņu kamēr es bēgu)
zelta kroni virs galotnēm trīs bada kaijas aizknābj tavu lūpu mijkrēsli
vārdi kā zemeslode asa vārdi tikai vārdi vien
(dārgmetāls tavos pirkstos
izskrāpē mani baltu un tukšu kā pilnmēness rekvizītu
acis – asaro aka un asinis ābelē deg)
pusnaktī pelēkās mākoņu rievās gruzd mandeles rieksti perlamutrs
tās ir mūsu vīraklūgšanas mēness piramīdu horizontā
(vakari un opija ziedi
tējas krūzītei uz malām siltas plaukstas zem tava džempera malas
platīna āda krūtis un vilnis plīstošs pār galvu)
tikai pamalē sudraba gārņi siltām suņu mēlēm ap kaklu
atzīstas upei kā laimes apskaidrota līņa (zelta zirdziņu mugurā) fokmastbura
pat
ja upe ir aizsalusi atmiņu
un kaisles labirintā
(un ja nu tā būtu ka
tikai tevi kā lāsteku debesīs kailu es mīlētu vienu
trīs pieskāriens
saplaukst ābeles ziemai par spīti
kamēr mēs zīmējam nenoteiksmi
viens otra plaukstā)
-vientuļNIEKI-
-VientuļNIEKI-
Fotogrāfiju cikls
-VientuļNIEKI- ir simboliska metafora
starp ikdienas realitāti un mentālo virtualitāti, to attiecībām vai trūkumu
indivīdā, sabiedrībā, vidē, kultūrā.
Kāda ir vientulības kā
termina definīcija? Kādās gradācijās izsakāma ir cilvēka niecība vai pārākums?
Vai arī tas ir tikai niansēts prāta stāvoklis, kas reflektē sevi uz neprāta
robežas? Vai šie eksistenciālie jautājumi sevī rod arī atbildes ārpus prāta
transformatīvā stāvokļa?
Cilvēks / indivīds /
sabiedrība:
- nav vientuļa sala
ezers, kas kas iemājo tavā sirdī – trīs persikkrāsas flamingi savij ligzdu
nenoteiksmei.
- nav vārda vibrācija
skrupuloza nošu lapa – sirma porcelāna vālodze uz palodzes malas skaita
buramvārdus.
- atmiņa izplēš
telfongrāmatā Berlīnes lapas – pāri horizonta asmenim balta sērskābe balina
vilņu kreisos sānus...
Vide:
- nav laika pieraduma,
rudens / pavasara stigmu – pār zemi līst sudraba ēnas. Un tie ir tikai maldi,
ka ierobežots prāts nespēj izkļūt ārpusē. Bass kā ikdienība vai akli
transformēts (prāts / saprāts / algoritms) visu nodod skatienā, kurš neatrod
otra, no kura atsakās vai aizstāj vien kodētiem askēzes vēstījumiem. Šodien.
Vakar. Aizparīt.
- minimālisma
arhitektūra krastmalā kā pārsista lūpa – Eiropas kontūrkarte, pakalni
mugurkaula līnijā, asas atmiņas pienaglo velvēs lineārus vārdus...
Kultūra:
- uz sienas skapīša
uzlīmēts logo izkar sarkanu mēli – tu esi tikai uzzīmēts pats savos sapņos,
pats savās bailēs. Aizejošs kā gadsimta sērga, kā kaparā izkalts zaļi sūbējošs
laiks tu guli ar seju tieši smiltīs un vientuļi skaties man acīs...
Abonēt:
Ziņas (Atom)