-KĀ STĒLA-

-***-

Valentīns

***

Baznīclukturiem pilns parks -

Sitīs šodien glabās rīt?

Izgriež no padusēm kreklu mākonis skaļš -

Ādu uz otru pusi?

Šodien nelīs šodien noteikti nē -

Dieva uzpirkstenis vai aizmirsts skārds?

Ja laiva es būtu septiņos vakarā vēlu -

Iemācīt peldēt tevi bez zvīņām prastu?

20.05.2019.

-Viss būs vēlāk-

Viss būs vēlāk. Ievas un ceriņi plauks agrāk, balts nebūs nedz galds, nedz galdauts (tēvs sies ap pēdām autus, tad garos zābakos aus kājas. Jā, zābaki pēc smēra un kirzas smaržos, labi ievalkāti būs), lakata stūris vējā, vārdi un domas. Bībele stāvēs skapī, no rīta ausīs balta saule, jo ne papīra lapās, ne burtos publicētos vai nepublicētos nebūs tevis vai manis. Rasa, viņa domās ilgi raugoties bērnu spēlēs tepat uz ielas stūra. Tad, tikai tad līs lietus un skanēs kā balss, kā melodija, kā skaņa. Kā balta tava elpa.

---

Valentīns

Olafs Gūtmanis –

Latvijas Tautas frontes himnas teksta autors.

(Latvijas Tautas frontei - 25

Liepāja, 2013. gada 15. novembris)

-----

Olafs Gūtmanis – Latvijas Tautas frontes himnas teksta autors.

Viss būs vēlāk. Viss nāks mazliet vēlāk un spēcīgāk. Visas domas savīsies vienkopus, visi spēki taps pacelti pāri koku galotnēm un visas plaukstas būs mājvieta saullēktam ābeļu dārzā, dūmakainam zirgam miglas pļavā un baloža spārnam tur augšā – tur, kur Rīgas gaiļi, tur, kur zvaigznes pret debesīm.

Bet pagaidām spīd mazliet matēta saule, pilsētas nobružātajās ielās vējš pūš savādāk nekā bērnībā un jūra savādi gluda līdz pat horizontam. Trafaretu un balsinātu ēku pilsēta. Strādnieki raupjās biksēs, okeāna kuģi tuvu pie krasta gaišiem okera sāniem ar zvaigznīti pierē. Pilsēta ar liepu un burinieku pases vietā.

Pilsēta ar lauvu un saknēm – domā rakstāmgalds, domā manuskripts. Pilsēta ar tautu dziļi jūrmalas smiltīs ieaugušu un stipru – domā roka ar rakstāmo pirkstu galos. Tauta ar dvēseli un deviņvīru spēku dziļi sirdī – tic rakstnieks. Bet [..] Izlauzies no zemes dzīlēm/Avots runā tīru muti,[..] ir pārliecināts dzejnieks Olafs Gūtmanis.

Ir 1988. gads. Ir pagājušas vairāk nekā četras desmitgades kopš Latvijas valsts ir tikusi okupēta un iekļauta PSR sastāvā, četras desmitgades kopš latviešu tauta tikusi izvesta no savas zemes, spīdzināta un pazemota Sibīrijas nometnēs. Izārdītas un postītas ģimenes, iznīcinātas viensētas un saimniecības. Nežēlīgi apspiesta nacionālā pašapziņa, sagrauta kultūra. Tomēr par spīti visam latviešu tauta ir garā stipra un spēcīga, jo pat visgrūtākajos brīžos tai izdzīvot gan fiziski, gan garīgi nākuši palīgā latviešu rakstnieki, mākslinieki un kultūras darbinieki ar saviem darbiem, tekstu un gleznu zemtekstiem, kā arī nereti uzņemoties daudzus sabiedriskus un politiskus pienākumus.
Tā kopš 1987. gada Latvija piedzīvo jaunu, emocionāli uzlādētu tautas patriotisma uzplūdu, jaunu vienotības sajūtu. Plašu popularitāti iemanto patriotiskā dzeja. Lai arī vēl slēptā formā un zemtekstos, mūzikas grupu izpildījumā dzejoļu teksti iegūst lielu atpazīstamību. Grupas „Menuets”, „Turaidas roze” un „Līvi” ir vienas no populārākajām tanī laikā, kuru dziesmās skan latviešu dzejnieku vārdi. Top pirmā rokopera – „Lāčplēsis”. Atdzimst latviskuma nepieciešamība, saikne ar dabu, atgriešanās pie latvju dainām, vēstures skarbajiem notikumiem, to atceri un piemiņu. Lai arī joprojām zem PSRS vispārējas kontroles, sabiedrībā virmo domas un sajūtas par neatkarības nepieciešamību, par savas valsts atjaunošanu un 1988. gada 8. oktobrī tiek nodibināta Latvijas Tautas fronte.

Liepājā (arī Latvijā) viens no spilgtākajiem patriotiskās dzejas autoriem, kuram atļauts publicēties tanī laikā ir Olafs Gūtmanis. Pārdzīvojis divas izsūtīšanas, iepazinis Sibīrijas plašumus brīvprātīgi bez personiska aizvainojuma par pagātnes nodarījumiem, Olafs raksta par zemi, par jūras krastu un saknītēm baltās kāpu smiltīs, kuras savijas tā kā tikai savas zemes tauta prot savīties rokrokā, sirdī, domās un ticībā. Jau kopš pirmsatmodas laika, jūtot pārmaiņu gaisotni sabiedrībā un politiskajās aktivitātēs Olafs Gūtmanis viesojas daudzos kultūras klubos, kur uzstājas kopā ar Austru Pumpuri, Juri Pavītolu un citiem tā laika mūziķiem, dziesminiekiem, aktīvistiem. Tas ir viens no ražīgākajiem Olafa Gūtmaņa patriotiskās dzejas rakstīšanas posmiem.

Tomēr sabiedrībā vēl nav skaidrības par rītdienu un to, kas sagaidāms tuvākajā nākotnē. Ir tik pat daudz baiļu, cik drosmes. Bet 1988. gada 12. novembrī arī Liepājā tiek nodibināta Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļa, kas ir lielākā Latvijā tūlīt aiz Rīgas.
 

2005. gada diskusijā „Tautas frontes pilnbrieds, uzvara un noriets” Marina Kosteņecka saka: „Gribu atgādināt, ka Tautas frontes pirmsākumi meklējami Radošo savienību plēnumā, un Tautas frontes pamatkodolu sākumā veidoja tieši radošā inteliģence. Tāpēc tā arī ir radošā, lai darītu radošu darbu. Kad Latvija atguva neatkarību, kad lielais darbs bija padarīts, daudzas personības, kas bija Tautas frontes karognesēji, atgriezās savās mākslinieku darbnīcās, pie saviem rakstāmgaldiem.”

Līdzīgi jau 1987. gadā Māra Zālīte Dzejas dienu uzrunā saka: „Pacelt dzīvi ideālu augstumos – tas ir arī dzejas uzdevums. [..]

Neizprotot, kas notiek ar sabiedrību, nevar izprast arī to, kas notiek ar dzeju, jo dzejnieks nav tikai sava laika izteicējs, sava laika virzītājs, bet arī sava laika produkts. Jā, lielākoties mēs esam sava laika produkti, daudz mazāk izteicēji, un tikai retie – virzītāji.” [..]

Arī Olafs Gūtmanis ir šāds sava laika izteicējs, laika virzītājs caur dzeju, caur dzimtenes mīlestību un sabiedrisko aktivitāti – radošā inteliģence. Tā, paralēli politiskām uzrunām, 1988. gadā Olafs Gutmanis uzraksta dzejoli, kuram dod nosaukumu: „Veltījums LTF”. Vēlāk, kad Tautas fronte jau aktīvi iesaistās politiskajās aktivitātēs komponists Imants Kalniņš izlasot šo dzejoli sacer tam mūziku. Sacer dziesmu. Sacer jaunu simbolu – LTF neoficiālo himnu. 2006. gadā Imants Kalniņš atmiņās par to laiku raksta:

„Bija pietuvojies Atmodas laiks – rosījās Latvijas Tautas fronte, un kādu dienu laikrakstā „Literatūra un Māksla” es izlasīju Olafa Gūtmaņa dzejoli „Veltījums LTF”. Dziesma radās viena mirklī, it kā tā jau kaut kur iepriekš būtu bijusi, un ieguva otru nosaukumu - „LTF himna”. Vienmēr pēc tam esmu sev jautājis, kā tas nāk, ka tik saviļņojošā tautas vēstures mirklī netika radītas daudzas jo daudzas dziesmas, bet atbildi neesmu varējis atrast. Lai nu kā, vismaz viena dziesma, atmodas lieciniece, mums ir, un vārdus tai ir rakstījis Olafs Gūtmanis.”

Pie pleca plecs kā ierindnieki skan dziesmas pirmie vārdi. Tieši šī pleca sajūta ir lielākajā latviešu sabiedrības daļā. Skan daudzas patriotiskas dziesmas radio ēterā, tiek dziedātas saietos, tikšanās reizēs. Starp dziesmām arī LTF neoficiālā himna – Pie pleca plecs..

Aug sabiedrības saliedētība, kas jo īpaši izpaužas „Baltijas ceļa” norisēs un notikumos, kad vārda tiešā nozīmē ir plecs pie pleca. Un savieno doma, savieno cerība. Imants Kalniņš turpina:

[..] „Ar Olafu Gūtmani mēs netikām iepazīstināti, mūs savienoja sāpes, ilgas un sapņi. Sāpes, kuras izjuta ikviens latvietis, viņa mīļajai tautai smokot smagā nacionālā jūgā. Ilgas redzēt savu tautu brīvu un neapdraudētu.”[..].

Tomēr brīvības vēl nav. Vēl ir tikai cīņa par to, un ejams smags ceļš līdz tai. 1989. 18 novembra Tautas manifestācijā Rīgā Māra Zālīte saka:
„Mēs stāvam mūsu Likteņupes krastā. Pie Daugavas. Vai visa tauta ir šeit, un, kas nav šeit fiziski, tie ir kopā ar mums domās. Mēs stāvam šeit cieši viens pie otra. Kā ūdens pilieni Daugavā. Mēs esam tādi paši kā Daugava. Samocīti, piesārņoti. Ar svešiem piejaukumiem apziņā, saduļķoti, viļņojoši, bet neapturami savā virzībā. Un tāpat kā Daugavai mums ir tikai viens ceļš, viena gultne – uz jūru. Uz neatkarību. Uz brīvību.” [..]

Šīs brīvības cīņu ierindās stājas arī Olafs Gūtmanis, 1990. gadā kļūstot pat LTF Liepājas nodaļas spilgtāko vadītāju jeb tolaik priekšsēdētāju organizācijai ar 12 000 biedriem. Olafs raksta:

„1990. gada vasaras nogalē LTF Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājam Teodoram Eniņam kļūstot par deputātu LPSR augstākajā padomē, mani uzaicināja ieņemt viņa vietu. Uzaicinājums bija pēkšņs, jutu savu nepiemērotību šim postenim, tomēr ļāvos pierunāties. Ar norunu, ka mans uzdevums būs dot Tautas frontes kustībai Liepājā vien garīgu ievirzi, būt domes priekšsēdētājam nule nodibinātajā fondā „Tēvzemes gaisma”. Viss izvērtās daudz savādāk.”[..]

Olafs Gūtmanis ir garīgais vadītājs, runas vīrs un iestājas par kultūras un valodas tīrību, tās kopšanu sabiedrībā un nevardarbīgu protestu pret pastāvošo iekārtu. Atmiņās Olafs raksta:

„Manuprāt, mēs nedrīkstējām ļauties izprovocēties, mēs nedrīkstējām pielietot tos pašus „ieročus”, ko pret mums atļāvās komunisti un interfronte, mums ētiski un morāli bija jāstāv augstāk par saviem pretiniekiem. Ne visi to saprata. Un tie, kuri nesaprata tolaik, nesaprot arī šodien, turpinot kultivēt dubultmorāli, pārņēmuši „labākās” tradīcijas no padomju birokrātiem, komunistu elites. Jau tolaik iedīglī bija pretēji dzīves uzskati.”[..]

1991. gada vēlējumā LTF konferences delegātiem Olafs Gūtmanis saka:
„Novēlu LTF Liepājas nodaļai ieņemt cīņas pozīcijas turpmākajam darbam. Ja uzbrukt, tad lietojot pašus humānākos ieročus, kādi vien bijuši cilvēces rīcībā, ja aizstāvēties, tad jūtot aiz sevis katru pēdu Latvijas zemes, savu tautu un apzinoties, ka tālāk vairs nav kur atkāpties.”

Kā apliecinājums tam skan Olafa Gūtmaņa vārdi sarunā ar Atmodas laika izdevuma „Liepājas vārds” redaktoru Aigaru Štālu:

„Mēs nevaram grābstīties pa plašo pasauli, pa svešām kultūrām un reliģijām, kamēr stigri nejūtamies savā dzimtajā zemē. Tādējādi es cenšos kopt Kurzemi. Mana godkāre un pienākumi nesniedzas tālāk par šo novadu, lai gan tuva, neapšaubāmi, man ir arī pārējā Latvijas daļa.[..]

Tomēr visur ir pa kādai nesakārtotai lietai, neizdarītam apsolījumam kaut vai sev un iestājas kūtrums, neziņa, varbūt pat nesaprašana. Olafs Gūtmanis turpina rūpēties par kultūras kopšanu un tās tīrību kā sabiedrībā, tā ikvienā no cilvēkiem. 18. novembra mītiņā pie Pedagoģiskā institūta Olafs saka:

[..] „Šis svētku brīdis mums atgādina vienu patiesību: ja mēs nespēsim pārvarēt savu nogurumu, savu garīgo kūtrumu, ja mēs nespēsim atšķirt galvenos uzdevumus kā vārdā esam atmodušies, tad ko ir vērta mūsu līdzšinējo brīvības cīņu vēsture, ko jauna pasludināta Latvijas neatkarības deklarācija!”[..]

[..] „Mēs esam atgājuši dzelmē atpakaļ, lai strādātu dziļumā bez tā patosa, kāds bija dziesmotās revolūcijas lakā”.[..]

Ne velti komponists Agris Engelmanis, kurš daudz braukājis ar Olafu Gūtmani pa pasākumiem Atmodas laikā saka: [..] „Olafs ir ļoti daudzšķautnains, nav nemaz tāds sūnu vecītis, kā izskatās. Visu laiku viņš bijis tāds smagnējs, piezemēts, bet viņa domas – ļoti smalkas. Viņā it kā sēž divi cilvēki. Nu ja, Mežāzis pēc horoskopa... es esmu vērsis, mēs abi tādi lopi esam. Olafs vienmēr uzsver, ka ir spītīgs kā āzis.”[..]

Un varbūt tieši šī spītība ir tā, kas sarunā ar Aigaru Štālu par Atmodas grūtākajiem notikumiem un barikādēm Olafam Gūtmanim liek teikt:
„Es tepat Liepājā. Tajā pašā smagākajā laikā biju Tautas frontes priekšsēdētājs. No pārslodzes biju tuvu insultam, bija vairākas stenokardijas lēkmes, bet nedrīkstēju pieļaut, ka atkārtojas tas, ko mēs bijām tur, Sibīrijā piedzīvojuši.”

Arī rakstnieks un Olafa Gūtmaņa draugs Modris Zihmanis saka:

„Atceroties Olafu kā LTF Liepājas nodaļas priekšsēdētāju Atmodas gadu visatbildīgākajā posmā, ir jāapbrīno viņa spējas sakausēt administratīvo darbu ar poētisko, kas ietver dzejnieka mākslinieciskos principus un īpatnības. Te nu mākslai nācās nest upuri par labu Atmodai un brīvībai. [..]

Tomēr Olafs arī secina: „Ne vienmēr ar vārdiem var izteikt dzīves gudrību. Tā izriet no pašas dzīvošanas.”

Desmit gadus pēc Atmodas notikumiem intervijā ar Līviju Leini Olafs Gūtmanis par to laiku stāsta:

„Tas bija izšķirošais manā dzīvē. Citādi nevarēju. Tas bija no vecākiem iedzimts, no Ulmaņlaikiem ieaudzināts, trimdā izsāpēts. Arī padomju laikā tepat Latvijā.” Un uz jautājumu kas tagad šķiet visvairāk nepieņemams atbild:

„Kultūras trūkums. Politikā. Visā, kas notiek mūsu sabiedrībā. Kultūras nenovērtēšana. Uzskatu , ka kultūra ir latviešu tautas izdzīvošanai un pastāvēšanai ļoti nepieciešama sastāvdaļa. Caur laiku laikiem tā bijusi mūsu dzīves galvenais akcents.[..]

Neatkarība nu ir atgūta. Sabiedrība mainījusies, mainījusies domāšana, uzskati un vērtības. Bet vai cīņa ir galā? 1996. gada intervijā Evai Mārtužai uz jautājumu vai rakstnieku sajūsmina politiski cīniņi Olafs Gūtmanis atbild:

„Nesajūsmina. Kādreiz esmu tajos meties ar pilnu krūti – biju taču LTF Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājs, pašā spraigākajā cīņu laikā, teicu politiskas runas, rakstīju politiskus dzejoļus, taču ne aiz sajūsmas. Tā bija iekšēja nepieciešamība. Tādēļ, ka esmu bijis represētais. Varētu pat sacīt pienākums. Pašreiz politiski cīniņi drīzāk kaitina. Tomēr neesmu vēl nogājis malā. Cīnos par pensionāru izdzīvošanu. Savā Liepājā – pret kultūras profanizāciju. Esmu arī deputāts un dažreiz cīnos sesijās. Politiskos dzejoļus nekad neesmu rakstījis ar sajūsmu, bet ar traģisku izjutu. Arī ar ironiju, pat sarkasmu.”

Turpat neliela poētiska, bet skaudra atziņa : [..] Rudeņos, gājputniem projām ejot, izjūtu spēcīgas ilgas pēc Sibīrijas. Īstenībā vairs negribu turp

.
„Vai esi ar sevi mierā?”, jautā Eva Mārtuža. Un Olafs Gūtmanis secina:

„Ar tādu pasauli, kāda tā ir pašreiz, mierā nevar būt. Ļaunuma pārāk daudz un tas aizvien straujāk izplatās. Tam cenšos turēties pretī. Ar lūgšanu. Ar sevi reti kad esmu mierā. Divas balsis manī strīdas, rājas, izsmej viena otru. Katra aizstāv savu taisnību. Viena – piezemētā, otra – garīgo būtību apliecinošā. Tā es vientulībā plēšos pats ar sevi. Un miera nav. Miers iestājas, ieejot dabā. Tad duālisms vairs nemoka. Dažreiz, kā vēlāk izrādās, uzrakstījis sliktu dzejoli, esmu gauži ar to apmierināts. Miers ir mānīgs, un samierināšanās ar sevi bez Dieva līdzdalības šķiet neiespējama.”

Kad Olafam Gūtmanim aprit 85. gadskārta Liepājas Latviešu biedrības nama lielā zāle ir cilvēku pilna. Koncerts, apveikumi un dzeja. Kājās stāvot tiek dziedāta LTF hima. Pie pleca plecs kā ierindnieki. Arī šoreiz cilvēki ir kā plecs pie pleca.

Pēc nepilna gada dzejnieks aiziet zvaigžņu tālajā pulkā. Zvana baznīca, zeme ir pārklāta baltu sniega kārtu un klusi skan pie pleca plecs..

Aprit Latvijas Tautas frontes 25. gadskārta. Ir neatkarīga Latvijas valsts. Ir jaunas dzidras krāsas horizontā, kaijas virs jūras sidrabotiem spārniem un pilsētas pasē atgriezies varens lauva. Veļu laiks un zvaigznes naksnīgās debesīs. Klusi Jūrmalas parkā šalc ziemeļu priedes un atmiņā nāk vārdi, kurus Olafs Gūtmanis saka intervijā kolēģim un rakstniekam Ērikam Kūlim:

- Kaut kur Visuma dzīlēs ir tava zvaigzne, Olaf! Vai tā ir ļoti vientuļa?
- Visas zvaigznes, manuprāt, ir ļoti vientuļas. Par savu vadzvaigzni mūsu debesīs esmu izvēlējies Polāro jeb Zelta Mietu (ap to griežas Greizie Rati). Kā jau ziemeļnieks ar ļoti ziemeļniecisko dabas sajūtu.

-----

-KĀ VĒRMEĻGARŠAS CIGARETE (-viedoklis/versija-)-

Ruslans Abgunovs

Kā vērmeļgaršas cigarete...

Kas ir cilvēks un kas mīlestība? Kas ir zvirbulis ēkas sienā, kas ir viņa māja un kas ir cilvēks un viņa telpa? Un kas tas ir – koku galotnes vējā, parka atmiņas cigaretes dūmos un kas pati mīlestība vārdā nenosaukta? Vai tā var būt nopelnīta? Vai vientulība var tikt nopelnīta? Vai mūžs var būt par īsu, lai mīlētu vai otrādi?

Ēriks Kūlis.

Nopelnītā vientulība. Liepājas stāsts. Jumava, 2017.

2017. gada nogalē rakstnieks Ēriks Kūlis, sagaidot rakstnieka un dzejnieka Edvīna Tauriņa astoņdesmito jubileju, kā veltījumu Liepājas vienam no savdabīgākajiem autoriem, saraksta un izdod romānu „Nopelnītā vientulība”, kurā par prototipu galvenajā lomā pats jubilārs.

Ideja / Fakti / Realitāte

Par Edvīnu Tauriņu Ēriks Kūlis jau rakstījis 1997. gada esejā „ Slaidais vientuļnieks pie Raiņa parka”:

„Viņš dzīvo tur kluss un mierīgs kā apogs, brīžiem bikls kā dievgosniņa, brīžiem elektrības pilns kā negaisa ace [..]”, „Cigaretes un šņabja trūkumu var pieciest. Grāmatas trūkumu pieciest nevar, tas nu ir skaidrāks par skaidru.”, „Arī rakstnieks ir tikai cilvēks, kas vēlas gaismu un siltumu [..]” un „Cilvēks atkal pieiet logam, jo šobrīd grib redzēt vienalga kādu dzīvu radību, bet zem loga uz vēju nopūstā trotuāra stāv tikai viņa grāmatu tēli [..]”.

Šīs un daudzas līdzīgas tēmas, asociācijas, noskaņas un emociju gammas caurvij arī jaunāko Ērika Kūļa romānu, kas sarakstīts gan literāro varoņu tiešās runas veidā, to pārdomās, gan paša autora stāstījumā. Romāna sižetiskā līnija ar galveno varoni priekšplānā kā traks bites lidojums traucas cauri visai pilsētai no dzejnieka Artura Vālodzes mājām līdz aptiekai, lai nopirktu zāles (– Septiņdesmit eiro, [..] / – Šausmīgi dārgi, – novaidējās Arturs Vālodze, pēc izskata bezdarbnieks, bet pēc aicinājuma dzejnieks. / – Ir vēl dārgākas. Tādi laiki, Vālodzes kungs.)(21. lpp), tad līdz mobilo telefonu veikalam pēc palīdzības, jo nez kāpēc telefons ir apklusis (– Esat izslēdzis skaņu, – pēc brīža viņš uzzināja diagnozi. / – Ā, jā! – pateicīgi atsaucās dzejnieks, manāmi samulsis no sievietes smaržīgā tuvuma. – Paldies! Cik man jāmaksā?) (22.lpp), tad pāri tiltam līdz Rožu laukumam, kurā atcerēties un apcerēt esošos un bijušos kolēģus, draugus – pilsētas rakstniekus un savus iespaidus par literatūras pasauli ([..] – ja esi literatūrā parādījies kā spilgts zibsnis, tevi ievēroja uzreiz, bet, ja sava rokraksta meklējumos lauzījies kā pa brikšņiem, tiki ignorēts. Egons man ticēja, [..] / [..] Viņš centās mani mierināt pēc iznīcinošās kritikas, kas izskanēja literārajā radioraidījumā: bezperspektīvs, pašmērķīgs, tendenciozs...[..]) (24. lpp), tad atpakaļ līdz Jaunliepājas tirgum, jo jāpārraksta dzejoļu teksti (– Čau, Meta! Vai tev būs laiks bēdīgā izskata bruņiniekam? Kaut kas nav mainījies? / – Kad aizvakar tikāmies, neizskatījies bēdīgs, bet neskuvies! Vai beidzot nokasīji rudos bārdas rugājus? – Meta Birze noprasīja. / Man salūza tēva bārdas nazis ar perlamutra spalu. / – Nemelo! Tu esi vienkārši izlaidies!) (23. lpp), tad vēlreiz pāri tiltam caur Vecliepājas ielām, cauri atmiņām un bijušiem notikumiem, garām Mirdzas Ķempes pieminekļa skvēram ([..] Tad piegājis zemu nolīkušam kastaņas zaram, viņš atvainojās kokam un nolauza vienu piramīdveida ziedu. Šķērsojis betona plāksnēm izklāto laukumu, savu velti nolika dzejniecei pie kājām.) (34. lpp),kafejnīcai „Medūza” ([..] Atmiņas cilvēkus pavada kā ēnas viņš nodomāja; te es [..] uzaicināju uz savu sešdesmit gadu jubileju. [..] mēs dzērām šņabi, no dažām tuvākajā ēdnīcā aizlienētām kantainām tējas glāzēm un piekodām lētās ķilavu maizītes [..] Mēs te bijām veiksminieki un neveiksminieki, ideālisti un praktiķi, šobrīd vienoti šim izšķirošajam brīdim, kad vienam sapņu katedrāļu cēlājam un postītājam pienākusi diena, tas patiesības mirklis, kas viņam ir kā Jāņu diena vasarai, kad gaismas augšupeja apstājusies un pamazītēm sāksies došanās turp, kur diena slīgst uz rieta pusi.) (35. lpp), jūrmalas kāpām un kafejnīcai, kurā dzejnieks liktenīgi satiek romāna otro galveno personāžu biznesmeni Kārli Sausni (– Hei, vecais pantu kalēj! Tu vēl neesi nomiris?) (40. lpp).

Šeit romānā nosacīti sākas otrā, kriminālsižeta daļa un spraigais ceļojums turpinās atkal līdz dzejnieka mājām, jo, lai, biznesmeņa pierunāts, brauktu uz tālo Pierietu Arturs Vālodze nespēj mājās atstāt savu kaķi Ciceronu vienu pašu. Cicerons tiek savākts, bet dzejnieks gūst smagu rokas traumu un tālāk jau ceļš ved uz pilsētas slimnīcu, tad caur Grobiņu un Skrundu līdz pierimst ģeogrāfiski izdomātajā vietā Pierietā. Ne bez starpgadījumiem, kriminālām un komiskām epizodēm paiet diena, kamēr abi nokļūst vietā, kur dzīvo Vālodzes kunga mūža mīlestība Uva. Viņu gaidot sižets samezglojas Kārļa auto zagļa pratināšanā, atmiņu stāstos, alkohola un cigarešu patērēšanā, sapņos un ilgās līdz paiet nakts (naktī atkal dzejnieka sapnī atnāk melnā sieva) un no rīta Vālodzes kungs viens pats ir nokļuvis uz ceļa, kurš aizved līdz nezināmiem kapiem. Arturs Vālodze tikai intuitīvi nojauš pie kāda kapakmens apsēdies, atmiņas samijas caur realitātei līdz tomēr viņu atrod Kārlis Sausnis un pārved atpakaļ. Tad no noklausītas sarunas ([..] – Piedod, māšuk, ka esmu bišķi uztankojies – tā sanāca. Tu nokritīsi, ja uzzināsi, kas vēl pie mums ciemos... Ko? Nē! Atceries Arturu, to sēņu zupu, kas tev bija pielipis? Jā, jā! Viņš ir te. Ha! Kad ar savu jauno vīru pārbrauksi no kāzu ceļojuma, šis ies pa gaisu! Ko? Kausies? Nē, večukam ieģipsēta roka... [..] tāda ir dzīve. Ja esi lūzers, labāk paej malā...) (169. lpp) atšķetinās romāna galvenā intriga un patiesība par dzejnieka mūža mīlestību Uvu Sausni, par nepamatotām ilgām, fantāzijām, cerībām, kuras reālajā dzīvē tā arī paliek tikai ilgas, fantāzijas, cerības. Līdz visbeidzot dzejnieka dzīves mutulis atgriežas atpakaļ sākumpunktā – mājās.

Tātad, darbs nosacīti iedalīts divās daļās, kur pirmā vēsta par liriskā tēla, dzejnieka Artura Vālodzes dienas sākumu, ikdienas ritmu, domām, pārdomām un atmiņām par Liepājas pilsētā plaši zināmiem un reāliem literātiem, dzejniekiem, rakstniekiem, tiesa gan tikai autora interpretācijā, bet stāsta otrā daļa pievēršas jau anotācijās un reklāmā paustajam kriminālsižetam literārā varoņa Artura Vālodzes dzīvē un pusotras dienas (tieši tik daudz laika veltīts visu romāna varoņu darbības laukam) sižetā. No emocionālā, liriskā vēstījuma darbs pāraug spraigā, aktīvas darbības pilnā stāstījumā un varoņu likteņa, reizēm pat dramatiskos pavērsienos. Darbā gana daudz Liepājas vēsturisku faktu un cilvēku ieskicējumi autora versijā, interpretācijā.

Bet par ko un kāds tad īsti ir romāna vēstījums? Vai tas ir klišejisks, banāls stāsts par iecerētu, bet neiegūtu mūža mīlestību? Par fantāzijām, par dzīves reālijām un cilvēka rakstura, neizlēmības, apmātības, greizsirdības vai šaubu nesaderību? Par dzīvi realitātē vai par dzīvi radošajā, par dzīvi dzejā? Liriskais tēls Arturs Vālodze visu mūžu ir dzīvojis gaidās, atmiņās, fantāzijās, bet vai ticis tālāk? Vai viņa mūžs ir piepildīts? ([..] Bet par tevi viņa atcerējās, ka esot bijis pārāk dulls un greizsirdīgs mīļākais. Kā suns uz siena kaudzes. Pats neprecot, bet vaļā nelaižot...) (47. lpp). Patiesība izrādās arī skaudra biznesmeņa jautājumā: (Vai tu Uvu vispār meklēji? Tā vien rādās, ka bišķi pietēlo savas mīlas mokas! / – Katram cilvēkam ir pašlepnums, Kārli. Ja Uva mani nelaida pāri slieksnim, neuzskatīju, ka būtu jāiet lūgties vecākiem viņas adrese. / – Esmu lasījis, ka sievietes dēļ ir sākušies kari, – Kārlis bilda. – Bet te viens sirmgalvis ar ieģipsētu roku brauc satikt jaunības dienu draudzeni, kuru nav spējis pats sameklēt) (69. lpp). Dzejnieks dzīvo un visu mūžu ir dzīvojis pagātnē, kura reāli gandrīz nav bijusi un vairs arī nav. Izdotie dzejas krājumi un grāmatas ir vienīgais, kā dēļ Arturs Vālodze spēj sacīt: (– Pamest labu grāmatu ir tas pats, kas nodot draugu.) (63. lpp). Bet tikpat skaudra atskārsme nāk no paša dzejnieka apziņas miglājiem: (Dzejnieks saklausīja motora rūkoņu, kas pieauga spēkā, un cerību pilns piecēlās, būdams pārliecināts, ka no ekskursijas pārbraukusi Uva. Un es, Arturs sevi šaustīja pārmetumos, guļu viņas gultā, piedzēries kā cūka...) (151. lpp).

Tikšanās ar mūža mīlestību Uvu ir īsa, tikpat īsa ir mīlētāju saruna un dzejnieka mūža nezinātais noslēpums: ( – Uva, lūdzu, pasaki, vai... vai Vita bija mana meita? Sieviete viņā raudzījās ar ilgu skatienu, tad klusi sacīja: – Jā, Artur.) (179. lpp) un (– No kura laika esi kļuvusi tik pieticīga? / – Un tu pats? Kāda ir tava dzīve vientulībā? / Esmu to nopelnījis, Uva.[..]) (180. lpp). Diemžēl šī mūža gaidītā tikšanās un saruna romānā neatstāj ticamības momentu. Vai tik ekspresīvs dzejnieks kā Arturs Vālodze, uzzinot, ka viņam bijusi meita spētu patiesi tik vienkārši pieņemt Uvas teiktos vārdus, lai pēc tam mierīgi balsotu mašīnas ceļa malā un domātu par savas topošās grāmatas atvēršanu, par pasākumu ar pilsētas domes pārstāvjiem, prominencēm? Vai Uvai vēlreiz satiekot jaunības mīlestību, no kura audzinājusi meitu ir tikai sakāmi daži vārdi – Jā, Artur? Vai tā ir tā lolotā, ilgi gaidītā kaisle un mīlestība? Vai tā ir vientulības saēstā, nepiepildītā dvēsele? Tāpat ticamības ļoti maz visos aprakstītajos kriminālnotikumos, neveiksmēs, biznesmeņa lietu kārtošanas aspektos. Vieglās literatūras žanrs nepieprasa daudz, darbs sarakstīts divos mēnešos. Bet vai divi mēneši ir gana pietiekams laika sprīdis, lai izvērtētu kāda cilvēka, personas vai tēla mūžu, tā sajūtas, sāpes, būtību? Romāns, protams, liek just daudzviet līdzi, līdzpārdzīvot, bet bieži vien daudzās lappusēs tikai pa virsu. Bez nopietnākas psiholoģiskās iedziļināšanās.

(Arturs izņēma no kabatas pustukšo cigarešu paciņu un aizsmēķēja. No sapņu un cerību pasaules jāatgriežas realitātē, viņš ar rūgtumu sirdī nodomāja. Arī cigarete šķita kā vērmeles.[..]) (172. lpp), nodomā dzejnieks un jāsecina, ka arī romānā dažādu vērmeļu netrūkst.

Vērmeles

Grāmatā daudz subjektīvu un maldinošu, sagrozītu faktu: (Ticis līdz Jūrmalas un Ūliha ielas krustojumam, viņš veltīja skatienu Mirdzas Ķempes piemineklim, kam bronzas plāksni ar dzejnieces vārdu bija noplēsuši krāsainā metāla zagļi.) (63. lpp). Pirmkārt, jāatzīmē, ka Mirdzas Ķempes piemineklis neatrodas minētajā krustojumā, tas pat reāli nav saskatāms no minētās vietas. Un otrs – nav oficiāli pierādītu faktu, ka piemineklim jebkad ir bijusi bronzas plāksne ar dzejnieces vārdu. Diemžēl šie romānā rakstītie fakti maldina lasītāju un neiztur nekādus literāros kritērijus. Tāpat grāmatā lērums korektorisku kļūdu, piemēram:

[..] Vai tev būs laiks bēdīgā izskata bruņiniekam? Kaut kas nav manījis?(mainījies?) (23. lpp) , [..] Pabeigtā „ Zvīļā katedrāle” tobrīd šķira (šķita?) alfa un omega [..] (36. lpp), [..] taču pie sienas nesen uzgleznotais dzejnieka (dzejnieks vai dzejnieka Artura Vālodzes portrets?) Arturs Vālodze par visu šo paša radīto haosu izaicinoši klusēja (60. lpp), [..] Esmu pārliecināts, ka šīs vietas nosaukuma (nosaukums?) patīk arī Ciceronam.(62. lpp), [..] kas pēc gabarītiem atgādina bērni (bērnu?) ratiņus? (79. lpp), [..] Šitās vaimanas manai muzikālajai ausi (ausij?) nav pa prātam (88. lpp), [..] Apdzīdams jauniešu (jauniešus?), viņš skaļi signalizēja un [..] (89. lpp), ..] minot pedāļus, riteņu speķi (spieķi?) saulē zibēja [..](90. lpp), [..] varbūt tas izlēcis no mašīna (mašīnas?) kravas kastes, [..] (91. lpp), [..] nekas vairāk, tas puisi (puisis?) bija tik augstsirdīgs [..] (92. lpp), Sirds dziļumos Arturs sapratu (saprata?), ka Uvai [..] (92. lpp), [..] Māra Čaklā dzimta (dzimtā?) pilsēta. (101. lpp), Dzejnieks brīdi pētīja lodīšu pildspalva (pildspalvas?) galu, [..] (105. lpp), Uzbrāzmoja atmiņas par Uva (Uvas?) matu smaržu ..] (118. lpp), [..] sarindotas gleznas ar un bez rāmjiem, kartona loksnes, zīmēšana (zīmēšanas?) papīra lapas. (123. lpp), [..] biznesmenis izvilka ko (no?) maka dokumentus [..] (133. lpp), [..] un steigšus noraustīja lejup savu gandrīz līdz padusēm uzrauto un saņurcīto žaketei (žaketi?). (176. lpp) un daudzviet citur.

Tāpat nav skaidrības kāpēc kursīvā ticis rakstīts viskija nosaukums: – Blek Leibl!! (41. lpp), ja vārdu salikuma orģinālrakstība tomēr ir Black Label(vai izrunas teorētisks pieraksts?), kā arī tanī pat lappusē minēto cigarešu marku „Vinston” ([..] – Divas paciņas „Vinston” arī!!) (41. lpp) tomēr raksta Winston. Romāns diemžēl pilns šāda veida korektoriskām nepilnībām.

Cik daudz prototipiskā ir dzejniekā Arturā Vālodzē no rakstnieka Edvīna Tauriņa, cik Uvā Sausnē, cik Kārļī Sausnī no to reāliem vai iedomātiem prototipiem, cik daudz biogrāfisku faktu, cik aprakstīto notikumu reāls atspoguļojums, cik piedomātā paliek atklāts jautājums. Tomēr romāna galvenais varonis ir tāds, kāds tas ir. Jo tāds ir Arturs Vālodze. Tāds ir dzejnieks. Tādas ir viņa fantāzijas un tādas vērmeles. Tāds ir vīrietis vientulībā, vīrietis mīlestībā, varbūt pat nevarībā, šaubās, bailēs, ilgās. Jo palīdzēt var katrs tikai pats sev. Un varbūt tas ir pēdējais brīdis, lai paceltu galvu, apzinātos sevi, būt pašam. Jo varbūt par sava veida simbolu ir Metas Birzes teiktie vārdi dzejniekam:

(– Zini, Artur, man galu galā ir vienalga, kad būsi vai nebūsi, vēja nestais! Vispirms tiec pats ar sevi galā! Čau!) (171. lpp).

Un varbūt, ka tad var nopelnīt arī vientulību...

Janvāris, 2018.