Pilsēta (vs)
II example
-recover/recovered-
a [..]
Dunkerque. Viļņi
šķeļas kā nesakļautas plaukstas, es zinu viss ir māns, viss ir
tikai iedomas, fantāzijas un amerikānisma pārpilnas asociācijas.
Uz mirkli var grimt sapnī, tas ir apaļš kā Folksvāgen vabolīte,
arī pilsēta apaļa – var iet no jūras līdz ezeram, tālāk
nekur, pa apli, pa elipsi, pa līkni, dzīves līkumotu mūža mežu
tundru, taigu vai ienirt dziļi, dziļi nekurienē. Prāmja vīna
garša kā salkana ūdens čūska kož mēlē, molu gali savienojas
tikai kartēs. Molu gali pilsētā – tikai iedomu līnijas,
atmiņas, vienreizējas, iedomātas vai viltotas?
Pilsēta? Vai tā esi tu
ar ielām, ielām, ielām un neredzētiem cilvēkiem, ar pretī
nākošām kafijas reklāmām, garām pabraucošiem mūziķiem, ak,
jā viņi taču mīlēja, mīl joprojām. Ilgi ticēja. Dievs
spēlējās ar metamajiem kauliņiem, izkrita kas? Skrien ielās
meitenes raibos šortos, augšstilbi notrīs saulē. Kāds lamā,
komentē un izsmej izstādes, kāds zīmē uz asfalta maijvaboles vai
cenu piedāvājumus – tikai šodien, tikai vienreiz, nekad mūžā
vairs. – Nu taisi tak’ vaļā! / Pagaidi, attaisīs./ Nu taisi
bļaģ vaļā! Kas tev ir?! Davai, fiksi! Pilsēta? Tā esi tu
ar mākoņiem lieliem kā nāves izkapts pār alus fabrikas torņiem.
Garšo sāji ne pēc kā. Reibst tikai kaijas Vestvūdas lielveikala
autostāvvietā ar knābi nespēdamas atvērt, izknābt kaut caurumu
salātu trauciņā. 350 grami. Pasmags pastas, siera un kāpostu
maisījums. Pilsēta?
Bet viļņi šķeļas no
krasta uz krastu. Šefs izpīpē marihuānas cigareti – nav. Nē,
nav izslavēts ātrums uz ceļa, nav. Vējš caur logu matos, vējš
ejot tepat pāri tiltiem – ievēlēties? Bet ko? Kāpēc? Kad, kā,
kur? Pilsēta? Vai tā esi tu ar pieminekļiem stingiem un kaiju
izkārnījumiem pilniem matiem? Vai tā esi tu?
b [..]
Mode vasaras apģērbā
vīriešiem joprojām nemainīga, gaiši pelēkais, ievalkātais
tonis noturīgs. Gaita kā izstrādāts štrihs līdzās kā uzticīgs
sunīts. Brauc, arī šeit brauc dzelteni kabrioleti, arī šeit
zemapziņa ir tikai pliki vardi bez iemauktiem, bez zirga, bez saules
acu pilienos.
Pilsēta? Streipuļo
iereibis divnieks garām GB automašīnai, pamana numura zīmi – Ē,
kas tas par kuili? Ko tam te vajag? Noraut bļaģ to numuru
viņam! Lielbritānija pilna numuriem, kodiem, zīmēm. Kuru noraut?
Pilsēta? Vai tā esi tu ar motociklistiem, melnās ādas vestēs,
uzrakstu „ Ērglis” virs Malibu pludmales plāniem kokvilnas
šortiem? Vai tā esi tu ar tilta galā gulošiem, kritušiem
pavalstniekiem, bikses vaļā, smārds un politilēna maisiņš starp
kājām, siekala notek līdz asfaltam? Pilsēta? Vai tā esi tu ar
High street’ā gulošu puskailu skvoteri vai bomzi – parunāt par
kultūras lietām, par dzīvi vai pasaules ritmu?
Plakanie ēku masīvi,
plakanie video materiāli, pelēkie mākoņi un pelēkie prāti.
Pelēkas domas vai ideoloģijas pārpalikumu sekas? Tur cilvēki
dzīvojot 20 gadus uz priekšu. Patiešām? Pilsēta? Vai tā esi tu
ar apgalvojumu, ka dzīvo 20 gadus kā atpalikusi? Patiešām?
Ikdienas fabrikantes, ikdienas sarauktās pieres, neiecietība,
ne-raksturs, nevēlēšanās, apātiskums, slāšana, gaušanās.
Dobrij ģen, viruči, požalujsta. Viruči, viruči, ē, tev nav kāda
kapeiciņa, nu kāds mellais? Plakanie pagalmi pilni petardēm,
svilpieniem. Piektdienās, sestdienās pilsēta joprojām sajūk
prātā, pēc tam rēni apgriežas uz otriem sāniem un klusi šņāc
nedēļas garumā vai zāģē jaunatrastu metāla stieni. Pēc rīta
peldes upītē ej pāri rudzu laukam, jā zeme saplaisājusi, plaisu
plaisām kā fjordi, bet sausa. Kāds mazāks kukainītis, kāds
zvērēns iekritis paliek ilgu laiku. Tā tie labākie aizejot. Bet
graudi ir stingri, tie nebirst no vārpām, neliecas lietū. Tie
notur pat zemi. Pat cilvēku. Pat tad, ja privātmājas galvenajai
ieejai pielīmē duškabīni, baltu no plastmasas. Lapas no kokiem
sabirst tāpat, kā katru gadu. Kā katru gadu ūbeles un baloži to
zina no galvas.
c [..]
Pilsēta? Vai tā esi tu
ar lamām, ar lētām, nesagatavotām sarunām pasākumos, ar klačām
un baumām, ar spriedumiem un viedokli, nezinot, pat nepajautājot?
Ar niķiem, ar ierasto raksturu vai tā neesamību, ar ambīcijām,
pretenzijām?
Kad austrumu debesis
saplūst vienā horizontā ar rietumiem un pirms horizonta joņo
neskaitāmi oranži vilcienu reisi, otrā stāva logā blakus ēkai
ar kaltes dūmtveriem sēž maza lellīte. Skatpunktā rudzi, auzas,
kapu žogmale, kokos ieaugusi baznīcas smaile, saulrieti, ēnas,
garas kā naktis, un ikvakara garām gājējs. Sasveicinās abi.
Iekož pirkstā. Pasmaida. Sarājas, bet neaizmirst. Aiziet tālāk
līdz tiltam, līdz upei, līdz putniem. Tālāk jau cita pasaule,
tur saule vēl virs horizonta. Tur citreiz. Bet lellīte zina,
atceras visu. Rokasspiediens te ir zudis. Neeksistē. Bet tā ir
tikai formalitāte. Kad salamājas varbūt pat lieka. Formalitāte ir
viss, kas nepārnāk mājās, viss, kas paliek prātā. Pielietojuma
jau nav. Un nevajag. Zeme, debess, cilvēki – vienā elpā pat
neelpo zivis, jūra vai okeāns – dažādas, bet formalitātes.
Lauki vai pilsēta – forma. Formas pēc plauksta meklē plaukstu,
formas pēc autobuss otro stāvu, sliedes slīd garām upei un tikai
vientuļš ir gulbis, sabozis spārnus un spalvas, kad kāds airēt
nepratējs cīnās ar laivu tā ikdienas ceļā. Formalitāte, forma.
Vientuļš ir parks vasaras izskaņā, kad tajā nenoriet ēnas,
vientuļš tilts, kad sniega nesagaidījis nojauš ziemas tuvošanos.
Paliek fakti un atmiņas.
Pilsēta? Vai tā esi tu
ar uzsistu aci ceturtdienā un pirmdienas rītā miglā iztvaikojošu
kā purva rūda? Vai tā esi starp horizontiem, personām,
personībām? Vai tā esi tu starp ikdienību, neiecietību,
saskalotu prātu? Kas tu esi pilsēta? Kāpēc tu esi? Un kas esmu
es? Un kāpēc?
P. S. Full moon. Next
step
Ķiršu sveķi saulē
mirdz dažādās nokrāsās, tāpat kā dzintars, kad tas vēl mitrs
skalojas piekrastē. No melna līdz teju baltam. No rīta dzestrumā
aprasojuša līdz saules tveicē mīksta un lēni piloša. Uz
pirkstiem, cilvēkiem. Uz domām.
Vai cilvēks ir garšīgs?
Kad to noēd līdz baltam kaulam? Kad to nopēta, izdara spriedumu un
secina? Vai kaula garša ir tā, kas satur pilsētu kopā? Vai
postsindroms ir tik spēcīgs, ka tas iekodis pats sev mēlē līdz
asinij saka: saldas? Vai cilvēks ir kvadrāts vai kvadrātsakne?
Elements, detaļa vai mīcāma viela pēc kādai iegribas vai aklas
pēctecības? Vai pilsēta ir pūznis vai pūžņojošs elements? Vai
tā esi tu pilsēta? Vai tas esmu es? Un kāpēc?
Jautājumus šeit
neuzdod. Izpilda tikai pavēles, rīkojumus vai stereotipus,
klišejas, štampus. Bet kāpēc?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru