Pilsēta (vs)
full moon time
- recover -
I [..]
Liepāja?
Kas tu esi? Kāda tu
esi? Šmurguļu pilsēta vai neadekvāti izslavēta tūrisma vieta?
Ar trim apskates objektiem vai kaudzi pretīmnākošiem urlām?
Liepāja? Vai tu esi mana pilsēta? Ar senilu retro mūziku vai dzīvu
elpu? Liepāja? Kur tavas saknes, kur manējās? Liepāja – tu esi
tā, kur galapunktā autobusa šoferis tev pārsit galvu līdz sāpei,
līdz asinij, līdz "bļaģ" un pēc tu nes
kilogramiem smagu somu, ģībonis un negulētas naktis, pretī
skrejoši suņi un ubagi – Milij, daij kapeiku? Liepāja tā esi
tu? Vai tā esi tu ar klavierēm jūras malā – spēlē Mocartu vai
ZZ Top, Liepāja – tā esi tu?
Liepāja? Ar sāpēm vai
smaidu? Pilsēta? Ar vilšanos vai prieku? Liepāja? Māte? Dzimtene?
Vai izsmiekla vieta? Polijā pitstop'ā nakts melnumā mētājas
20 groszy. Sudrabaina naudiņa – nopirkt jēgu, laimi, eksistenci?
Un čigāni esot tādi – ēdot un diršot uz ielas, kur
pagadās, vienalga miesta, ciemata vai pilsētas iela, lauku ceļš
zālainām grāvmalām vai ātrgaitas šoseja. Nozaguši pasi, naudu
līdzbraucējiem. Tad izmesti no autobusa. Kaut kur Polijā vai
Lietuvas pierobežā. Dod dies’, kājām jau atpakaļ negāja. Kas
zin’, kas zina un vai kādam tas jāzina? Nē, ne jau visi, citi ir
skaisti, piesienas kā naudas maks un saka: NU? Tu vēl ilgi tajā
tualetē būsi, man ir dikti bail! Tas jau nekas, ka prāmis apaļš
kā futbolbumba un apmaldīties gribot nav iespējams. 100, 120 km/h,
vai tad tas ir daudz, vai tad tas ir ātrums? 70, 80 jūdzes
mazkalibra auto pa līkumotiem ceļiem – vai tad tas ir daudz?
Liepāja? Vai tā esi
tu? Ar mākoņiem bez grima, bez sajēgas, bez kvintesences? Liepāja
- tā patiesi esi tu?
In the Litle Stour –
ej peldēties kails, ūdenszāles kā laiskas rokas noglāsta tavu
ādu, ieknābj gulbis ar spalvas galu, ieknābj rets, tikko sarkanā
grāmatā ierakstīts putns, mazs kā zivju dzenītis, bet elegantu
galvaskausu, izgriež paraibo strazdu no tīkla, neizcep pat olas,
kas sadētas ligzdā. Atstāj, ja nu.. Atrod līķi.. Salijušu un
smakojošu, ja nu... Tad vakarā, uz rietumiem, saulriets –
dievīgs, pār baznīcu, tiltu un papelēm – tās kā no Goga
gleznas. Vārpu lasītājas. Un es domāju visu laiku – Degā
vai Gogs? Nē, tikai Milē. Nu, ja Milē tad jāmīl. Jāmīl?
Jāmīl...
Liepāja? Tā es tu? Ar
sāpēm, ar nešķīstenību, ar skumjām un vientulību? Tā paties
esi tu? 11:33 – LV/ 09:33 – UK. Pirmā pīppauze.
II [..]
Pilsēta? Vai tā esi tu
ar agrā rītā aizsmakušām dzērāju balsīm, ar suņiem, kuri rej
uz ikvienu ieraduma vai tikai stulbuma dēļ, vai tā esi tu ar
nedefinējamu klimatu un ik aiz stūra guļošiem, snaudošiem vai
laiski neieinteresētiem kaķu bariem? Tu, ar mēness apaļu pusīti
pelēkās nakts debesīs?
– Cienītais,
cienītais, es atvainojos! Pieskrien bārdaina sieviete ar dokumenta
lapu rokās. – Es jūs atceros, jūs nācāt uz fonotēku, tur
direktorei vīrs arī nāca un nomira, es jūs ievēroju, jūs tur
pāri tiltam dzīvojat, ja? Nu jā, jūs nācāt uz fonotēku. Man
vīrs ir traks. Dzen laukā no mājas, taisa kašķi. Jūs tak’
nācāt uz fonotēku? Man laulības apliecību plēš kopā, bet
aizskrēju. Te jau notiks šķiršanās. Viņš ir traks palicis, jā
es skriešu tagad atpakaļ, man jau nav citur, kur iet, jā man jau
jānokārto tā lieta. Bet jūs uz fonotēku, paldies, jā, ka es te
tā, atvainojiet es skriešu atpakaļ pie tā vīra...
Ko es nesapratu? Kas man
bija jāsaprot? Pilsēta, tā esi tu? Ar gaismēnām, ēnām,
apbružātiem cilvēkiem tirgus laukumā, ar oranžiem ziediem akmens
puķu traukos? West Stourmouth zied rozes, savvaļas balti tīteņi,
taurēm kā pusplauksta, nātres pāri galvai, palmas un windbreak
pret debesīm. Smadzenes audzē valriekstkoks, gulbji sazīmē upes
ceļus pa savam un raganas lec rudzu laukos, to acis mirdzošas,
līksmas. Bet Kenterbērijas ielās var sēdēt nedomājot uz akmens,
marmora plāksnēm, skan džezs, souls un mazliet breiks, tā
noskaņai. Cherry, cherry, fresh ceherry, today, just for two fifteen
– svētā Džordža ielā pārdevēja balss nerimst no agra rīta
līdz vakaram. Ko es nesapratu? Pilsēta, tā esi tu?
Liepāja, vai tā esi tu
ar jūras malu un sievieti rozā peldkostīmā? Mobilais kā trešdaļa
planšetes aiz biksīšu malas, mazs puika ar mašīnīti skrien pa
priekšu, jā, jāpietur mazliet krūtis, lai mazo noķertu. Saule
karsta kā jūlija pārdedzis angārs, tur pie plēves, pie griestiem
četrdesmit plus pēc Celsija. Trīs kaijas, trīs mušas smiltīs un
melnos šortos ģērbušies puikas uz forta muguras. – Tie zēni
jau piedzimstot ir bišķi traumēti! – saka vecmāmiņa mazdēlam.
Pilsēta? Tā esi tu? Ko
es nesapratu? Jūlijā mēness sarkans un zvaigžņu pārpilnas
debesis, tālumā joņojoši vilcieni, gaismas. Ko es nesapratu? Kā
elpo cilvēks, kā pilsēta tavas plaušas? Drīkst droši iet pāri
ielai, kāds apstājas, palaiž, pat nesmēķē pieturās. Vien ja
gribi izkāpt Siena tirgū no autobusa, kājās celies jau Grobiņā,
visdrošāk Konservos un lauz ceļu uz durvīm.
III [..]
Mēness bumba naktīs ir
skaista. Dienās bāla kā dievmaizīte, bet nenoriet. Regulārs kā
autobuss, kā grafiks. Ar ierastiem braucējiem, ar caurbraucējiem.
Sēdi otrajā stāvā, vēro satiksmei totāli nepiemērotus ceļus,
cilvēkus. Sievietes, vīrieši. Kāds korpulents pa divi krēsli,
kāda apaļāka būtne, mazliet nevīžīga ar apaļām brillītēm,
bet līdzās krunkaina kundze kā noguris sātans. Skaista. Var
redzēt – dāma. Ar eleganci. Kā karaliene uz naudas zīmēm un
pastmarkām.
Pilsēta? Liepāja? Ko
es nesapratu? Izsmēķu daudzums visur vienāds, putekļi norakstāmi.
Kultūra? Cilvēciskā kultūra? Katedrāles visur stalažās,
gotiskās logu ailēs izsistas vitrāžu detaļas var aizklāt ar
skārda gabalu, vikingu kapa pieminekļi tikpat lieli, kā akmens
sarkofāgi vai kapa plāksnes – gandrīz visas ar miroņgalvām, pa
divām vai četrām uz katras. Un tikai pa reizei kāds kokā
iegrebis zilonīti – pasaule jau esot plakana un zilonis viens no
tās balstiem.
Bet mēness maina tikai
trajektoriju, mazliet ieslīpu. Pāri lido lidmašīnas, to spārni
ir plati kā lidojoši paklāji, tās, kas augstāk, pirms labību
pļauj, tās tumši pelēkas. Kad skaņa ir virs galvas, tad jāskatās
atpakaļ – tās tur nebūs. Laiks ir nosacīts, tas negaida.
Pilsēta – tavi sarkanīgie soliņi pelēkām, nogurušām,
apreibušām miesām. Sabiedriskais transports līkumos pārbrauc
purngaliem, debesīs skrej tikai balti zirgi zilām mākoņu krēpēm.
Nē to nav šeit, tas ir citur. Bet kas tu esi pilsēta?
Polijas maksas ceļi ir
mākoņu pilna pasaule, tajās dzimst augusta šaurais mēness
sirpītis, Lietuvā mākoņiem iekrāsojas sarkanīgi rozā, bet
Latvija – zeme sagaida ar vēsu miglas valni. Koki visur ir zaļi.
Joprojām. Bet pilsēta? Kas tu esi? Kāda tu esi?
P.S. [..]
Ziemeļjūra ir sāļa
kā tikko no zemes izaudzis sumpurnis, pūpēži aug lieli un balti
kā Latvijas āboli rudenī pirms pirmajām salnām, tad elpa zīmē
rakstus loga rūtīs, tad mēness ir silts kā plaukstas pirms
pusnakti apskaut. Pilsēta? Kā tu esi, kāda tu būsi? Šodien, rīt
vai aizvakar? Un kāpēc?
16.58 LV/14:58 UK Darba
diena rit uz nobeigumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru