-Valentīns-

trešdiena, 2019. gada 11. septembris

-īsfaktu īskrikumi-

(sen)

https://www.rekurzeme.lv/vietejas-zinas/liepaja/foto-video-liepaja-sakas-dzejas-dienas-83601?image=1

-un tad tikai lietus..- (P.S. Sen, joprojām)

(P.S. Sen, joprojām)

https://youtu.be/HGQ5JFMMUcg

-pirms. pirms lietus, pirms laika, pirms pastardienas..-

P.S. Sen.

https://www.rekurzeme.lv/vietejas-zinas/liepaja/foto-video-dzejnieku-grupa-septembra-putni-satiekas-rudeni-dzejas-bole-83602?image=1

svētdiena, 2019. gada 8. septembris

-MĀKSLA UN DZEJA-

No 08.09 – 06.19. 2019. Liepājā, T/N Kurzeme 3. stāvā apskatāma izstāde "Māksla un dzeja". Izstādi organizē "Mākslas kolēģi" sadarbībā ar Liepājas pilsētas dzejniekiem.

Attēlos: Ilzes Karlsones glezna, Valentīna teksts.

otrdiena, 2019. gada 3. septembris

svētdiena, 2019. gada 25. augusts

-to remember & don't forget 2-

Pilsēta (vs) II example

-recover/recovered-

a [..]

Dunkerque. Viļņi šķeļas kā nesakļautas plaukstas, es zinu viss ir māns, viss ir tikai iedomas, fantāzijas un amerikānisma pārpilnas asociācijas. Uz mirkli var grimt sapnī, tas ir apaļš kā Folksvāgen vabolīte, arī pilsēta apaļa – var iet no jūras līdz ezeram, tālāk nekur, pa apli, pa elipsi, pa līkni, dzīves līkumotu mūža mežu tundru, taigu vai ienirt dziļi, dziļi nekurienē. Prāmja vīna garša kā salkana ūdens čūska kož mēlē, molu gali savienojas tikai kartēs. Molu gali pilsētā – tikai iedomu līnijas, atmiņas, vienreizējas, iedomātas vai viltotas?

Pilsēta? Vai tā esi tu ar ielām, ielām, ielām un neredzētiem cilvēkiem, ar pretī nākošām kafijas reklāmām, garām pabraucošiem mūziķiem, ak, jā viņi taču mīlēja, mīl joprojām. Ilgi ticēja. Dievs spēlējās ar metamajiem kauliņiem, izkrita kas? Skrien ielās meitenes raibos šortos, augšstilbi notrīs saulē. Kāds lamā, komentē un izsmej izstādes, kāds zīmē uz asfalta maijvaboles vai cenu piedāvājumus – tikai šodien, tikai vienreiz, nekad mūžā vairs. – Nu taisi tak’ vaļā! / Pagaidi, attaisīs./ Nu taisi bļaģ vaļā! Kas tev ir?! Davai, fiksi! Pilsēta? Tā esi tu ar mākoņiem lieliem kā nāves izkapts pār alus fabrikas torņiem. Garšo sāji ne pēc kā. Reibst tikai kaijas Vestvūdas lielveikala autostāvvietā ar knābi nespēdamas atvērt, izknābt kaut caurumu salātu trauciņā. 350 grami. Pasmags pastas, siera un kāpostu maisījums. Pilsēta?

Bet viļņi šķeļas no krasta uz krastu. Šefs izpīpē marihuānas cigareti – nav. Nē, nav izslavēts ātrums uz ceļa, nav. Vējš caur logu matos, vējš ejot tepat pāri tiltiem – ievēlēties? Bet ko? Kāpēc? Kad, kā, kur? Pilsēta? Vai tā esi tu ar pieminekļiem stingiem un kaiju izkārnījumiem pilniem matiem? Vai tā esi tu?

b [..]

Mode vasaras apģērbā vīriešiem joprojām nemainīga, gaiši pelēkais, ievalkātais tonis noturīgs. Gaita kā izstrādāts štrihs līdzās kā uzticīgs sunīts. Brauc, arī šeit brauc dzelteni kabrioleti, arī šeit zemapziņa ir tikai pliki vardi bez iemauktiem, bez zirga, bez saules acu pilienos.

Pilsēta? Streipuļo iereibis divnieks garām GB automašīnai, pamana numura zīmi – Ē, kas tas par kuili? Ko tam te vajag? Noraut bļaģ to numuru viņam! Lielbritānija pilna numuriem, kodiem, zīmēm. Kuru noraut? Pilsēta? Vai tā esi tu ar motociklistiem, melnās ādas vestēs, uzrakstu „ Ērglis” virs Malibu pludmales plāniem kokvilnas šortiem? Vai tā esi tu ar tilta galā gulošiem, kritušiem pavalstniekiem, bikses vaļā, smārds un politilēna maisiņš starp kājām, siekala notek līdz asfaltam? Pilsēta? Vai tā esi tu ar High street’ā gulošu puskailu skvoteri vai bomzi – parunāt par kultūras lietām, par dzīvi vai pasaules ritmu?

Plakanie ēku masīvi, plakanie video materiāli, pelēkie mākoņi un pelēkie prāti. Pelēkas domas vai ideoloģijas pārpalikumu sekas? Tur cilvēki dzīvojot 20 gadus uz priekšu. Patiešām? Pilsēta? Vai tā esi tu ar apgalvojumu, ka dzīvo 20 gadus kā atpalikusi? Patiešām? Ikdienas fabrikantes, ikdienas sarauktās pieres, neiecietība, ne-raksturs, nevēlēšanās, apātiskums, slāšana, gaušanās. Dobrij ģen, viruči, požalujsta. Viruči, viruči, ē, tev nav kāda kapeiciņa, nu kāds mellais? Plakanie pagalmi pilni petardēm, svilpieniem. Piektdienās, sestdienās pilsēta joprojām sajūk prātā, pēc tam rēni apgriežas uz otriem sāniem un klusi šņāc nedēļas garumā vai zāģē jaunatrastu metāla stieni. Pēc rīta peldes upītē ej pāri rudzu laukam, jā zeme saplaisājusi, plaisu plaisām kā fjordi, bet sausa. Kāds mazāks kukainītis, kāds zvērēns iekritis paliek ilgu laiku. Tā tie labākie aizejot. Bet graudi ir stingri, tie nebirst no vārpām, neliecas lietū. Tie notur pat zemi. Pat cilvēku. Pat tad, ja privātmājas galvenajai ieejai pielīmē duškabīni, baltu no plastmasas. Lapas no kokiem sabirst tāpat, kā katru gadu. Kā katru gadu ūbeles un baloži to zina no galvas.

c [..]

Pilsēta? Vai tā esi tu ar lamām, ar lētām, nesagatavotām sarunām pasākumos, ar klačām un baumām, ar spriedumiem un viedokli, nezinot, pat nepajautājot? Ar niķiem, ar ierasto raksturu vai tā neesamību, ar ambīcijām, pretenzijām?

Kad austrumu debesis saplūst vienā horizontā ar rietumiem un pirms horizonta joņo neskaitāmi oranži vilcienu reisi, otrā stāva logā blakus ēkai ar kaltes dūmtveriem sēž maza lellīte. Skatpunktā rudzi, auzas, kapu žogmale, kokos ieaugusi baznīcas smaile, saulrieti, ēnas, garas kā naktis, un ikvakara garām gājējs. Sasveicinās abi. Iekož pirkstā. Pasmaida. Sarājas, bet neaizmirst. Aiziet tālāk līdz tiltam, līdz upei, līdz putniem. Tālāk jau cita pasaule, tur saule vēl virs horizonta. Tur citreiz. Bet lellīte zina, atceras visu. Rokasspiediens te ir zudis. Neeksistē. Bet tā ir tikai formalitāte. Kad salamājas varbūt pat lieka. Formalitāte ir viss, kas nepārnāk mājās, viss, kas paliek prātā. Pielietojuma jau nav. Un nevajag. Zeme, debess, cilvēki – vienā elpā pat neelpo zivis, jūra vai okeāns – dažādas, bet formalitātes. Lauki vai pilsēta – forma. Formas pēc plauksta meklē plaukstu, formas pēc autobuss otro stāvu, sliedes slīd garām upei un tikai vientuļš ir gulbis, sabozis spārnus un spalvas, kad kāds airēt nepratējs cīnās ar laivu tā ikdienas ceļā. Formalitāte, forma. Vientuļš ir parks vasaras izskaņā, kad tajā nenoriet ēnas, vientuļš tilts, kad sniega nesagaidījis nojauš ziemas tuvošanos. Paliek fakti un atmiņas.

Pilsēta? Vai tā esi tu ar uzsistu aci ceturtdienā un pirmdienas rītā miglā iztvaikojošu kā purva rūda? Vai tā esi starp horizontiem, personām, personībām? Vai tā esi tu starp ikdienību, neiecietību, saskalotu prātu? Kas tu esi pilsēta? Kāpēc tu esi? Un kas esmu es? Un kāpēc?

P. S. Full moon. Next step

Ķiršu sveķi saulē mirdz dažādās nokrāsās, tāpat kā dzintars, kad tas vēl mitrs skalojas piekrastē. No melna līdz teju baltam. No rīta dzestrumā aprasojuša līdz saules tveicē mīksta un lēni piloša. Uz pirkstiem, cilvēkiem. Uz domām.

Vai cilvēks ir garšīgs? Kad to noēd līdz baltam kaulam? Kad to nopēta, izdara spriedumu un secina? Vai kaula garša ir tā, kas satur pilsētu kopā? Vai postsindroms ir tik spēcīgs, ka tas iekodis pats sev mēlē līdz asinij saka: saldas? Vai cilvēks ir kvadrāts vai kvadrātsakne? Elements, detaļa vai mīcāma viela pēc kādai iegribas vai aklas pēctecības? Vai pilsēta ir pūznis vai pūžņojošs elements? Vai tā esi tu pilsēta? Vai tas esmu es? Un kāpēc?

Jautājumus šeit neuzdod. Izpilda tikai pavēles, rīkojumus vai stereotipus, klišejas, štampus. Bet kāpēc?

pirmdiena, 2019. gada 19. augusts

-to remember & don't forget-

Pilsēta (vs) full moon time

- recover -

I [..]

Liepāja?

Kas tu esi? Kāda tu esi? Šmurguļu pilsēta vai neadekvāti izslavēta tūrisma vieta? Ar trim apskates objektiem vai kaudzi pretīmnākošiem urlām? Liepāja? Vai tu esi mana pilsēta? Ar senilu retro mūziku vai dzīvu elpu? Liepāja? Kur tavas saknes, kur manējās? Liepāja – tu esi tā, kur galapunktā autobusa šoferis tev pārsit galvu līdz sāpei, līdz asinij, līdz "bļaģ" un pēc tu nes kilogramiem smagu somu, ģībonis un negulētas naktis, pretī skrejoši suņi un ubagi – Milij, daij kapeiku? Liepāja tā esi tu? Vai tā esi tu ar klavierēm jūras malā – spēlē Mocartu vai ZZ Top, Liepāja – tā esi tu?

Liepāja? Ar sāpēm vai smaidu? Pilsēta? Ar vilšanos vai prieku? Liepāja? Māte? Dzimtene? Vai izsmiekla vieta? Polijā pitstop'ā nakts melnumā mētājas 20 groszy. Sudrabaina naudiņa – nopirkt jēgu, laimi, eksistenci? Un čigāni esot tādi – ēdot un diršot uz ielas, kur pagadās, vienalga miesta, ciemata vai pilsētas iela, lauku ceļš zālainām grāvmalām vai ātrgaitas šoseja. Nozaguši pasi, naudu līdzbraucējiem. Tad izmesti no autobusa. Kaut kur Polijā vai Lietuvas pierobežā. Dod dies’, kājām jau atpakaļ negāja. Kas zin’, kas zina un vai kādam tas jāzina? Nē, ne jau visi, citi ir skaisti, piesienas kā naudas maks un saka: NU? Tu vēl ilgi tajā tualetē būsi, man ir dikti bail! Tas jau nekas, ka prāmis apaļš kā futbolbumba un apmaldīties gribot nav iespējams. 100, 120 km/h, vai tad tas ir daudz, vai tad tas ir ātrums? 70, 80 jūdzes mazkalibra auto pa līkumotiem ceļiem – vai tad tas ir daudz?

Liepāja? Vai tā esi tu? Ar mākoņiem bez grima, bez sajēgas, bez kvintesences? Liepāja - tā patiesi esi tu?

In the Litle Stour – ej peldēties kails, ūdenszāles kā laiskas rokas noglāsta tavu ādu, ieknābj gulbis ar spalvas galu, ieknābj rets, tikko sarkanā grāmatā ierakstīts putns, mazs kā zivju dzenītis, bet elegantu galvaskausu, izgriež paraibo strazdu no tīkla, neizcep pat olas, kas sadētas ligzdā. Atstāj, ja nu.. Atrod līķi.. Salijušu un smakojošu, ja nu... Tad vakarā, uz rietumiem, saulriets – dievīgs, pār baznīcu, tiltu un papelēm – tās kā no Goga gleznas. Vārpu lasītājas. Un es domāju visu laiku – Degā vai Gogs? Nē, tikai Milē. Nu, ja Milē tad jāmīl. Jāmīl? Jāmīl...

Liepāja? Tā es tu? Ar sāpēm, ar nešķīstenību, ar skumjām un vientulību? Tā paties esi tu? 11:33 – LV/ 09:33 – UK. Pirmā pīppauze.

II [..]

Pilsēta? Vai tā esi tu ar agrā rītā aizsmakušām dzērāju balsīm, ar suņiem, kuri rej uz ikvienu ieraduma vai tikai stulbuma dēļ, vai tā esi tu ar nedefinējamu klimatu un ik aiz stūra guļošiem, snaudošiem vai laiski neieinteresētiem kaķu bariem? Tu, ar mēness apaļu pusīti pelēkās nakts debesīs?

– Cienītais, cienītais, es atvainojos! Pieskrien bārdaina sieviete ar dokumenta lapu rokās. – Es jūs atceros, jūs nācāt uz fonotēku, tur direktorei vīrs arī nāca un nomira, es jūs ievēroju, jūs tur pāri tiltam dzīvojat, ja? Nu jā, jūs nācāt uz fonotēku. Man vīrs ir traks. Dzen laukā no mājas, taisa kašķi. Jūs tak’ nācāt uz fonotēku? Man laulības apliecību plēš kopā, bet aizskrēju. Te jau notiks šķiršanās. Viņš ir traks palicis, jā es skriešu tagad atpakaļ, man jau nav citur, kur iet, jā man jau jānokārto tā lieta. Bet jūs uz fonotēku, paldies, jā, ka es te tā, atvainojiet es skriešu atpakaļ pie tā vīra...

Ko es nesapratu? Kas man bija jāsaprot? Pilsēta, tā esi tu? Ar gaismēnām, ēnām, apbružātiem cilvēkiem tirgus laukumā, ar oranžiem ziediem akmens puķu traukos? West Stourmouth zied rozes, savvaļas balti tīteņi, taurēm kā pusplauksta, nātres pāri galvai, palmas un windbreak pret debesīm. Smadzenes audzē valriekstkoks, gulbji sazīmē upes ceļus pa savam un raganas lec rudzu laukos, to acis mirdzošas, līksmas. Bet Kenterbērijas ielās var sēdēt nedomājot uz akmens, marmora plāksnēm, skan džezs, souls un mazliet breiks, tā noskaņai. Cherry, cherry, fresh ceherry, today, just for two fifteen – svētā Džordža ielā pārdevēja balss nerimst no agra rīta līdz vakaram. Ko es nesapratu? Pilsēta, tā esi tu?

Liepāja, vai tā esi tu ar jūras malu un sievieti rozā peldkostīmā? Mobilais kā trešdaļa planšetes aiz biksīšu malas, mazs puika ar mašīnīti skrien pa priekšu, jā, jāpietur mazliet krūtis, lai mazo noķertu. Saule karsta kā jūlija pārdedzis angārs, tur pie plēves, pie griestiem četrdesmit plus pēc Celsija. Trīs kaijas, trīs mušas smiltīs un melnos šortos ģērbušies puikas uz forta muguras. – Tie zēni jau piedzimstot ir bišķi traumēti! – saka vecmāmiņa mazdēlam.

Pilsēta? Tā esi tu? Ko es nesapratu? Jūlijā mēness sarkans un zvaigžņu pārpilnas debesis, tālumā joņojoši vilcieni, gaismas. Ko es nesapratu? Kā elpo cilvēks, kā pilsēta tavas plaušas? Drīkst droši iet pāri ielai, kāds apstājas, palaiž, pat nesmēķē pieturās. Vien ja gribi izkāpt Siena tirgū no autobusa, kājās celies jau Grobiņā, visdrošāk Konservos un lauz ceļu uz durvīm.

III [..]

Mēness bumba naktīs ir skaista. Dienās bāla kā dievmaizīte, bet nenoriet. Regulārs kā autobuss, kā grafiks. Ar ierastiem braucējiem, ar caurbraucējiem. Sēdi otrajā stāvā, vēro satiksmei totāli nepiemērotus ceļus, cilvēkus. Sievietes, vīrieši. Kāds korpulents pa divi krēsli, kāda apaļāka būtne, mazliet nevīžīga ar apaļām brillītēm, bet līdzās krunkaina kundze kā noguris sātans. Skaista. Var redzēt – dāma. Ar eleganci. Kā karaliene uz naudas zīmēm un pastmarkām.

Pilsēta? Liepāja? Ko es nesapratu? Izsmēķu daudzums visur vienāds, putekļi norakstāmi. Kultūra? Cilvēciskā kultūra? Katedrāles visur stalažās, gotiskās logu ailēs izsistas vitrāžu detaļas var aizklāt ar skārda gabalu, vikingu kapa pieminekļi tikpat lieli, kā akmens sarkofāgi vai kapa plāksnes – gandrīz visas ar miroņgalvām, pa divām vai četrām uz katras. Un tikai pa reizei kāds kokā iegrebis zilonīti – pasaule jau esot plakana un zilonis viens no tās balstiem.

Bet mēness maina tikai trajektoriju, mazliet ieslīpu. Pāri lido lidmašīnas, to spārni ir plati kā lidojoši paklāji, tās, kas augstāk, pirms labību pļauj, tās tumši pelēkas. Kad skaņa ir virs galvas, tad jāskatās atpakaļ – tās tur nebūs. Laiks ir nosacīts, tas negaida. Pilsēta – tavi sarkanīgie soliņi pelēkām, nogurušām, apreibušām miesām. Sabiedriskais transports līkumos pārbrauc purngaliem, debesīs skrej tikai balti zirgi zilām mākoņu krēpēm. Nē to nav šeit, tas ir citur. Bet kas tu esi pilsēta?

Polijas maksas ceļi ir mākoņu pilna pasaule, tajās dzimst augusta šaurais mēness sirpītis, Lietuvā mākoņiem iekrāsojas sarkanīgi rozā, bet Latvija – zeme sagaida ar vēsu miglas valni. Koki visur ir zaļi. Joprojām. Bet pilsēta? Kas tu esi? Kāda tu esi?

P.S. [..]

Ziemeļjūra ir sāļa kā tikko no zemes izaudzis sumpurnis, pūpēži aug lieli un balti kā Latvijas āboli rudenī pirms pirmajām salnām, tad elpa zīmē rakstus loga rūtīs, tad mēness ir silts kā plaukstas pirms pusnakti apskaut. Pilsēta? Kā tu esi, kāda tu būsi? Šodien, rīt vai aizvakar? Un kāpēc?

16.58 LV/14:58 UK Darba diena rit uz nobeigumu.