-Viss būs vēlāk-

Viss būs vēlāk. Ievas un ceriņi plauks agrāk, balts nebūs nedz galds, nedz galdauts (tēvs sies ap pēdām autus, tad garos zābakos aus kājas. Jā, zābaki pēc smēra un kirzas smaržos, labi ievalkāti būs), lakata stūris vējā, vārdi un domas. Bībele stāvēs skapī, no rīta ausīs balta saule, jo ne papīra lapās, ne burtos publicētos vai nepublicētos nebūs tevis vai manis. Rasa, viņa domās ilgi raugoties bērnu spēlēs tepat uz ielas stūra. Tad, tikai tad līs lietus un skanēs kā balss, kā melodija, kā skaņa. Kā balta tava elpa.

---

Valentīns

Olafs Gūtmanis –

Latvijas Tautas frontes himnas teksta autors.

(Latvijas Tautas frontei - 25

Liepāja, 2013. gada 15. novembris)

-----

Olafs Gūtmanis – Latvijas Tautas frontes himnas teksta autors.

Viss būs vēlāk. Viss nāks mazliet vēlāk un spēcīgāk. Visas domas savīsies vienkopus, visi spēki taps pacelti pāri koku galotnēm un visas plaukstas būs mājvieta saullēktam ābeļu dārzā, dūmakainam zirgam miglas pļavā un baloža spārnam tur augšā – tur, kur Rīgas gaiļi, tur, kur zvaigznes pret debesīm.

Bet pagaidām spīd mazliet matēta saule, pilsētas nobružātajās ielās vējš pūš savādāk nekā bērnībā un jūra savādi gluda līdz pat horizontam. Trafaretu un balsinātu ēku pilsēta. Strādnieki raupjās biksēs, okeāna kuģi tuvu pie krasta gaišiem okera sāniem ar zvaigznīti pierē. Pilsēta ar liepu un burinieku pases vietā.

Pilsēta ar lauvu un saknēm – domā rakstāmgalds, domā manuskripts. Pilsēta ar tautu dziļi jūrmalas smiltīs ieaugušu un stipru – domā roka ar rakstāmo pirkstu galos. Tauta ar dvēseli un deviņvīru spēku dziļi sirdī – tic rakstnieks. Bet [..] Izlauzies no zemes dzīlēm/Avots runā tīru muti,[..] ir pārliecināts dzejnieks Olafs Gūtmanis.

Ir 1988. gads. Ir pagājušas vairāk nekā četras desmitgades kopš Latvijas valsts ir tikusi okupēta un iekļauta PSR sastāvā, četras desmitgades kopš latviešu tauta tikusi izvesta no savas zemes, spīdzināta un pazemota Sibīrijas nometnēs. Izārdītas un postītas ģimenes, iznīcinātas viensētas un saimniecības. Nežēlīgi apspiesta nacionālā pašapziņa, sagrauta kultūra. Tomēr par spīti visam latviešu tauta ir garā stipra un spēcīga, jo pat visgrūtākajos brīžos tai izdzīvot gan fiziski, gan garīgi nākuši palīgā latviešu rakstnieki, mākslinieki un kultūras darbinieki ar saviem darbiem, tekstu un gleznu zemtekstiem, kā arī nereti uzņemoties daudzus sabiedriskus un politiskus pienākumus.
Tā kopš 1987. gada Latvija piedzīvo jaunu, emocionāli uzlādētu tautas patriotisma uzplūdu, jaunu vienotības sajūtu. Plašu popularitāti iemanto patriotiskā dzeja. Lai arī vēl slēptā formā un zemtekstos, mūzikas grupu izpildījumā dzejoļu teksti iegūst lielu atpazīstamību. Grupas „Menuets”, „Turaidas roze” un „Līvi” ir vienas no populārākajām tanī laikā, kuru dziesmās skan latviešu dzejnieku vārdi. Top pirmā rokopera – „Lāčplēsis”. Atdzimst latviskuma nepieciešamība, saikne ar dabu, atgriešanās pie latvju dainām, vēstures skarbajiem notikumiem, to atceri un piemiņu. Lai arī joprojām zem PSRS vispārējas kontroles, sabiedrībā virmo domas un sajūtas par neatkarības nepieciešamību, par savas valsts atjaunošanu un 1988. gada 8. oktobrī tiek nodibināta Latvijas Tautas fronte.

Liepājā (arī Latvijā) viens no spilgtākajiem patriotiskās dzejas autoriem, kuram atļauts publicēties tanī laikā ir Olafs Gūtmanis. Pārdzīvojis divas izsūtīšanas, iepazinis Sibīrijas plašumus brīvprātīgi bez personiska aizvainojuma par pagātnes nodarījumiem, Olafs raksta par zemi, par jūras krastu un saknītēm baltās kāpu smiltīs, kuras savijas tā kā tikai savas zemes tauta prot savīties rokrokā, sirdī, domās un ticībā. Jau kopš pirmsatmodas laika, jūtot pārmaiņu gaisotni sabiedrībā un politiskajās aktivitātēs Olafs Gūtmanis viesojas daudzos kultūras klubos, kur uzstājas kopā ar Austru Pumpuri, Juri Pavītolu un citiem tā laika mūziķiem, dziesminiekiem, aktīvistiem. Tas ir viens no ražīgākajiem Olafa Gūtmaņa patriotiskās dzejas rakstīšanas posmiem.

Tomēr sabiedrībā vēl nav skaidrības par rītdienu un to, kas sagaidāms tuvākajā nākotnē. Ir tik pat daudz baiļu, cik drosmes. Bet 1988. gada 12. novembrī arī Liepājā tiek nodibināta Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļa, kas ir lielākā Latvijā tūlīt aiz Rīgas.
 

2005. gada diskusijā „Tautas frontes pilnbrieds, uzvara un noriets” Marina Kosteņecka saka: „Gribu atgādināt, ka Tautas frontes pirmsākumi meklējami Radošo savienību plēnumā, un Tautas frontes pamatkodolu sākumā veidoja tieši radošā inteliģence. Tāpēc tā arī ir radošā, lai darītu radošu darbu. Kad Latvija atguva neatkarību, kad lielais darbs bija padarīts, daudzas personības, kas bija Tautas frontes karognesēji, atgriezās savās mākslinieku darbnīcās, pie saviem rakstāmgaldiem.”

Līdzīgi jau 1987. gadā Māra Zālīte Dzejas dienu uzrunā saka: „Pacelt dzīvi ideālu augstumos – tas ir arī dzejas uzdevums. [..]

Neizprotot, kas notiek ar sabiedrību, nevar izprast arī to, kas notiek ar dzeju, jo dzejnieks nav tikai sava laika izteicējs, sava laika virzītājs, bet arī sava laika produkts. Jā, lielākoties mēs esam sava laika produkti, daudz mazāk izteicēji, un tikai retie – virzītāji.” [..]

Arī Olafs Gūtmanis ir šāds sava laika izteicējs, laika virzītājs caur dzeju, caur dzimtenes mīlestību un sabiedrisko aktivitāti – radošā inteliģence. Tā, paralēli politiskām uzrunām, 1988. gadā Olafs Gutmanis uzraksta dzejoli, kuram dod nosaukumu: „Veltījums LTF”. Vēlāk, kad Tautas fronte jau aktīvi iesaistās politiskajās aktivitātēs komponists Imants Kalniņš izlasot šo dzejoli sacer tam mūziku. Sacer dziesmu. Sacer jaunu simbolu – LTF neoficiālo himnu. 2006. gadā Imants Kalniņš atmiņās par to laiku raksta:

„Bija pietuvojies Atmodas laiks – rosījās Latvijas Tautas fronte, un kādu dienu laikrakstā „Literatūra un Māksla” es izlasīju Olafa Gūtmaņa dzejoli „Veltījums LTF”. Dziesma radās viena mirklī, it kā tā jau kaut kur iepriekš būtu bijusi, un ieguva otru nosaukumu - „LTF himna”. Vienmēr pēc tam esmu sev jautājis, kā tas nāk, ka tik saviļņojošā tautas vēstures mirklī netika radītas daudzas jo daudzas dziesmas, bet atbildi neesmu varējis atrast. Lai nu kā, vismaz viena dziesma, atmodas lieciniece, mums ir, un vārdus tai ir rakstījis Olafs Gūtmanis.”

Pie pleca plecs kā ierindnieki skan dziesmas pirmie vārdi. Tieši šī pleca sajūta ir lielākajā latviešu sabiedrības daļā. Skan daudzas patriotiskas dziesmas radio ēterā, tiek dziedātas saietos, tikšanās reizēs. Starp dziesmām arī LTF neoficiālā himna – Pie pleca plecs..

Aug sabiedrības saliedētība, kas jo īpaši izpaužas „Baltijas ceļa” norisēs un notikumos, kad vārda tiešā nozīmē ir plecs pie pleca. Un savieno doma, savieno cerība. Imants Kalniņš turpina:

[..] „Ar Olafu Gūtmani mēs netikām iepazīstināti, mūs savienoja sāpes, ilgas un sapņi. Sāpes, kuras izjuta ikviens latvietis, viņa mīļajai tautai smokot smagā nacionālā jūgā. Ilgas redzēt savu tautu brīvu un neapdraudētu.”[..].

Tomēr brīvības vēl nav. Vēl ir tikai cīņa par to, un ejams smags ceļš līdz tai. 1989. 18 novembra Tautas manifestācijā Rīgā Māra Zālīte saka:
„Mēs stāvam mūsu Likteņupes krastā. Pie Daugavas. Vai visa tauta ir šeit, un, kas nav šeit fiziski, tie ir kopā ar mums domās. Mēs stāvam šeit cieši viens pie otra. Kā ūdens pilieni Daugavā. Mēs esam tādi paši kā Daugava. Samocīti, piesārņoti. Ar svešiem piejaukumiem apziņā, saduļķoti, viļņojoši, bet neapturami savā virzībā. Un tāpat kā Daugavai mums ir tikai viens ceļš, viena gultne – uz jūru. Uz neatkarību. Uz brīvību.” [..]

Šīs brīvības cīņu ierindās stājas arī Olafs Gūtmanis, 1990. gadā kļūstot pat LTF Liepājas nodaļas spilgtāko vadītāju jeb tolaik priekšsēdētāju organizācijai ar 12 000 biedriem. Olafs raksta:

„1990. gada vasaras nogalē LTF Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājam Teodoram Eniņam kļūstot par deputātu LPSR augstākajā padomē, mani uzaicināja ieņemt viņa vietu. Uzaicinājums bija pēkšņs, jutu savu nepiemērotību šim postenim, tomēr ļāvos pierunāties. Ar norunu, ka mans uzdevums būs dot Tautas frontes kustībai Liepājā vien garīgu ievirzi, būt domes priekšsēdētājam nule nodibinātajā fondā „Tēvzemes gaisma”. Viss izvērtās daudz savādāk.”[..]

Olafs Gūtmanis ir garīgais vadītājs, runas vīrs un iestājas par kultūras un valodas tīrību, tās kopšanu sabiedrībā un nevardarbīgu protestu pret pastāvošo iekārtu. Atmiņās Olafs raksta:

„Manuprāt, mēs nedrīkstējām ļauties izprovocēties, mēs nedrīkstējām pielietot tos pašus „ieročus”, ko pret mums atļāvās komunisti un interfronte, mums ētiski un morāli bija jāstāv augstāk par saviem pretiniekiem. Ne visi to saprata. Un tie, kuri nesaprata tolaik, nesaprot arī šodien, turpinot kultivēt dubultmorāli, pārņēmuši „labākās” tradīcijas no padomju birokrātiem, komunistu elites. Jau tolaik iedīglī bija pretēji dzīves uzskati.”[..]

1991. gada vēlējumā LTF konferences delegātiem Olafs Gūtmanis saka:
„Novēlu LTF Liepājas nodaļai ieņemt cīņas pozīcijas turpmākajam darbam. Ja uzbrukt, tad lietojot pašus humānākos ieročus, kādi vien bijuši cilvēces rīcībā, ja aizstāvēties, tad jūtot aiz sevis katru pēdu Latvijas zemes, savu tautu un apzinoties, ka tālāk vairs nav kur atkāpties.”

Kā apliecinājums tam skan Olafa Gūtmaņa vārdi sarunā ar Atmodas laika izdevuma „Liepājas vārds” redaktoru Aigaru Štālu:

„Mēs nevaram grābstīties pa plašo pasauli, pa svešām kultūrām un reliģijām, kamēr stigri nejūtamies savā dzimtajā zemē. Tādējādi es cenšos kopt Kurzemi. Mana godkāre un pienākumi nesniedzas tālāk par šo novadu, lai gan tuva, neapšaubāmi, man ir arī pārējā Latvijas daļa.[..]

Tomēr visur ir pa kādai nesakārtotai lietai, neizdarītam apsolījumam kaut vai sev un iestājas kūtrums, neziņa, varbūt pat nesaprašana. Olafs Gūtmanis turpina rūpēties par kultūras kopšanu un tās tīrību kā sabiedrībā, tā ikvienā no cilvēkiem. 18. novembra mītiņā pie Pedagoģiskā institūta Olafs saka:

[..] „Šis svētku brīdis mums atgādina vienu patiesību: ja mēs nespēsim pārvarēt savu nogurumu, savu garīgo kūtrumu, ja mēs nespēsim atšķirt galvenos uzdevumus kā vārdā esam atmodušies, tad ko ir vērta mūsu līdzšinējo brīvības cīņu vēsture, ko jauna pasludināta Latvijas neatkarības deklarācija!”[..]

[..] „Mēs esam atgājuši dzelmē atpakaļ, lai strādātu dziļumā bez tā patosa, kāds bija dziesmotās revolūcijas lakā”.[..]

Ne velti komponists Agris Engelmanis, kurš daudz braukājis ar Olafu Gūtmani pa pasākumiem Atmodas laikā saka: [..] „Olafs ir ļoti daudzšķautnains, nav nemaz tāds sūnu vecītis, kā izskatās. Visu laiku viņš bijis tāds smagnējs, piezemēts, bet viņa domas – ļoti smalkas. Viņā it kā sēž divi cilvēki. Nu ja, Mežāzis pēc horoskopa... es esmu vērsis, mēs abi tādi lopi esam. Olafs vienmēr uzsver, ka ir spītīgs kā āzis.”[..]

Un varbūt tieši šī spītība ir tā, kas sarunā ar Aigaru Štālu par Atmodas grūtākajiem notikumiem un barikādēm Olafam Gūtmanim liek teikt:
„Es tepat Liepājā. Tajā pašā smagākajā laikā biju Tautas frontes priekšsēdētājs. No pārslodzes biju tuvu insultam, bija vairākas stenokardijas lēkmes, bet nedrīkstēju pieļaut, ka atkārtojas tas, ko mēs bijām tur, Sibīrijā piedzīvojuši.”

Arī rakstnieks un Olafa Gūtmaņa draugs Modris Zihmanis saka:

„Atceroties Olafu kā LTF Liepājas nodaļas priekšsēdētāju Atmodas gadu visatbildīgākajā posmā, ir jāapbrīno viņa spējas sakausēt administratīvo darbu ar poētisko, kas ietver dzejnieka mākslinieciskos principus un īpatnības. Te nu mākslai nācās nest upuri par labu Atmodai un brīvībai. [..]

Tomēr Olafs arī secina: „Ne vienmēr ar vārdiem var izteikt dzīves gudrību. Tā izriet no pašas dzīvošanas.”

Desmit gadus pēc Atmodas notikumiem intervijā ar Līviju Leini Olafs Gūtmanis par to laiku stāsta:

„Tas bija izšķirošais manā dzīvē. Citādi nevarēju. Tas bija no vecākiem iedzimts, no Ulmaņlaikiem ieaudzināts, trimdā izsāpēts. Arī padomju laikā tepat Latvijā.” Un uz jautājumu kas tagad šķiet visvairāk nepieņemams atbild:

„Kultūras trūkums. Politikā. Visā, kas notiek mūsu sabiedrībā. Kultūras nenovērtēšana. Uzskatu , ka kultūra ir latviešu tautas izdzīvošanai un pastāvēšanai ļoti nepieciešama sastāvdaļa. Caur laiku laikiem tā bijusi mūsu dzīves galvenais akcents.[..]

Neatkarība nu ir atgūta. Sabiedrība mainījusies, mainījusies domāšana, uzskati un vērtības. Bet vai cīņa ir galā? 1996. gada intervijā Evai Mārtužai uz jautājumu vai rakstnieku sajūsmina politiski cīniņi Olafs Gūtmanis atbild:

„Nesajūsmina. Kādreiz esmu tajos meties ar pilnu krūti – biju taču LTF Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājs, pašā spraigākajā cīņu laikā, teicu politiskas runas, rakstīju politiskus dzejoļus, taču ne aiz sajūsmas. Tā bija iekšēja nepieciešamība. Tādēļ, ka esmu bijis represētais. Varētu pat sacīt pienākums. Pašreiz politiski cīniņi drīzāk kaitina. Tomēr neesmu vēl nogājis malā. Cīnos par pensionāru izdzīvošanu. Savā Liepājā – pret kultūras profanizāciju. Esmu arī deputāts un dažreiz cīnos sesijās. Politiskos dzejoļus nekad neesmu rakstījis ar sajūsmu, bet ar traģisku izjutu. Arī ar ironiju, pat sarkasmu.”

Turpat neliela poētiska, bet skaudra atziņa : [..] Rudeņos, gājputniem projām ejot, izjūtu spēcīgas ilgas pēc Sibīrijas. Īstenībā vairs negribu turp

.
„Vai esi ar sevi mierā?”, jautā Eva Mārtuža. Un Olafs Gūtmanis secina:

„Ar tādu pasauli, kāda tā ir pašreiz, mierā nevar būt. Ļaunuma pārāk daudz un tas aizvien straujāk izplatās. Tam cenšos turēties pretī. Ar lūgšanu. Ar sevi reti kad esmu mierā. Divas balsis manī strīdas, rājas, izsmej viena otru. Katra aizstāv savu taisnību. Viena – piezemētā, otra – garīgo būtību apliecinošā. Tā es vientulībā plēšos pats ar sevi. Un miera nav. Miers iestājas, ieejot dabā. Tad duālisms vairs nemoka. Dažreiz, kā vēlāk izrādās, uzrakstījis sliktu dzejoli, esmu gauži ar to apmierināts. Miers ir mānīgs, un samierināšanās ar sevi bez Dieva līdzdalības šķiet neiespējama.”

Kad Olafam Gūtmanim aprit 85. gadskārta Liepājas Latviešu biedrības nama lielā zāle ir cilvēku pilna. Koncerts, apveikumi un dzeja. Kājās stāvot tiek dziedāta LTF hima. Pie pleca plecs kā ierindnieki. Arī šoreiz cilvēki ir kā plecs pie pleca.

Pēc nepilna gada dzejnieks aiziet zvaigžņu tālajā pulkā. Zvana baznīca, zeme ir pārklāta baltu sniega kārtu un klusi skan pie pleca plecs..

Aprit Latvijas Tautas frontes 25. gadskārta. Ir neatkarīga Latvijas valsts. Ir jaunas dzidras krāsas horizontā, kaijas virs jūras sidrabotiem spārniem un pilsētas pasē atgriezies varens lauva. Veļu laiks un zvaigznes naksnīgās debesīs. Klusi Jūrmalas parkā šalc ziemeļu priedes un atmiņā nāk vārdi, kurus Olafs Gūtmanis saka intervijā kolēģim un rakstniekam Ērikam Kūlim:

- Kaut kur Visuma dzīlēs ir tava zvaigzne, Olaf! Vai tā ir ļoti vientuļa?
- Visas zvaigznes, manuprāt, ir ļoti vientuļas. Par savu vadzvaigzni mūsu debesīs esmu izvēlējies Polāro jeb Zelta Mietu (ap to griežas Greizie Rati). Kā jau ziemeļnieks ar ļoti ziemeļniecisko dabas sajūtu.

-----