***
pār aizsalušu upi kā stikla jostu acu mirdzumā
pārskrien klusas melonlapsas pēdas
(es aizbēgu no tavas
balss plaukstas bikli kā nevainības pilnas
tur zaļu ābola sēkliņu kamēr es bēgu)
zelta kroni virs galotnēm trīs bada kaijas aizknābj tavu lūpu mijkrēsli
vārdi kā zemeslode asa vārdi tikai vārdi vien
(dārgmetāls tavos pirkstos
izskrāpē mani baltu un tukšu kā pilnmēness rekvizītu
acis – asaro aka un asinis ābelē deg)
pusnaktī pelēkās mākoņu rievās gruzd mandeles rieksti perlamutrs
tās ir mūsu vīraklūgšanas mēness piramīdu horizontā
(vakari un opija ziedi
tējas krūzītei uz malām siltas plaukstas zem tava džempera malas
platīna āda krūtis un vilnis plīstošs pār galvu)
tikai pamalē sudraba gārņi siltām suņu mēlēm ap kaklu
atzīstas upei kā laimes apskaidrota līņa (zelta zirdziņu mugurā) fokmastbura
pat
ja upe ir aizsalusi atmiņu
un kaisles labirintā
(un ja nu tā būtu ka
tikai tevi kā lāsteku debesīs kailu es mīlētu vienu
trīs pieskāriens
saplaukst ābeles ziemai par spīti
kamēr mēs zīmējam nenoteiksmi
viens otra plaukstā)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru