***
vārds Rīga un tu klusiņām sēdi ostmalas betonā kails
it kā sniegā it kā apskaut gribēdams viņas plecus
vārds Rīga un otrā pusē kūp dūmu grīstes pilsētas skursteņi – ēzopa naglas
un
nevaldāmas ilgas – tik trausla ir līdzās klātbūtne kad debesīs lido sudraba
putni
sarkanos knābjos pa lodei
turēdami
vārds Rīga un viņa satrūkstas tavās asins pilnajās dzīslās kā nodoms – ir
jānoriet –
trīs sarmas pilnas
skropstas kamēr viņa skatās tev pāri
vārds Rīga viņa pieceļas notrauc no bazalta svārku malas pēdējos pelnus un
roku – trauslu kā pašas elpu sniegdama jautā:
vai paliksi nāksi mīlēsi
būsi pie manis līdz mūžam?
līdz mūžam
kad tevi aizskalos Rīgas
melnējie ūdeņi vienu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru