-VientuļNIEKI-
Fotogrāfiju cikls
-VientuļNIEKI- ir simboliska metafora
starp ikdienas realitāti un mentālo virtualitāti, to attiecībām vai trūkumu
indivīdā, sabiedrībā, vidē, kultūrā.
Kāda ir vientulības kā
termina definīcija? Kādās gradācijās izsakāma ir cilvēka niecība vai pārākums?
Vai arī tas ir tikai niansēts prāta stāvoklis, kas reflektē sevi uz neprāta
robežas? Vai šie eksistenciālie jautājumi sevī rod arī atbildes ārpus prāta
transformatīvā stāvokļa?
Cilvēks / indivīds /
sabiedrība:
- nav vientuļa sala
ezers, kas kas iemājo tavā sirdī – trīs persikkrāsas flamingi savij ligzdu
nenoteiksmei.
- nav vārda vibrācija
skrupuloza nošu lapa – sirma porcelāna vālodze uz palodzes malas skaita
buramvārdus.
- atmiņa izplēš
telfongrāmatā Berlīnes lapas – pāri horizonta asmenim balta sērskābe balina
vilņu kreisos sānus...
Vide:
- nav laika pieraduma,
rudens / pavasara stigmu – pār zemi līst sudraba ēnas. Un tie ir tikai maldi,
ka ierobežots prāts nespēj izkļūt ārpusē. Bass kā ikdienība vai akli
transformēts (prāts / saprāts / algoritms) visu nodod skatienā, kurš neatrod
otra, no kura atsakās vai aizstāj vien kodētiem askēzes vēstījumiem. Šodien.
Vakar. Aizparīt.
- minimālisma
arhitektūra krastmalā kā pārsista lūpa – Eiropas kontūrkarte, pakalni
mugurkaula līnijā, asas atmiņas pienaglo velvēs lineārus vārdus...
Kultūra:
- uz sienas skapīša
uzlīmēts logo izkar sarkanu mēli – tu esi tikai uzzīmēts pats savos sapņos,
pats savās bailēs. Aizejošs kā gadsimta sērga, kā kaparā izkalts zaļi sūbējošs
laiks tu guli ar seju tieši smiltīs un vientuļi skaties man acīs...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru