(Pasaule – prāta, transformāciju, refleksu un cīņu vieta. Sevis ne/Apzināšanās, šaustīšanas, kompleksu un šaubu ēna. Tanī pat laikā trausla ticības blāzma ezermalas horizontā. Ticības mīlestībai, likteņa pasniegtajai ābola saldākai sēkliņai, trausla, bet nepārtraukta virzība visos iespējamajos virzienos. Ari sevī.
Ko dara prāts ar šo, kopš dzimšanas transformēto pasaules apziņu? Ar cilvēku un tā būtību? Vai spoguļattēls tiešam tāds arī ir?
Austrumi sien kalnu korēs karodziņus, nosit lakstīgalai spārna galu. Tikmēr rietumu mēness pagalvi liek noberztu ceļgalu, raupju delnu, un pusnakti ievij bizes gala ziedošu / dziedošu lentu. Bet vai tikai?
Vai cilvēks apzinās savu nemaināmo (?) transformāciju, savu pasauli, savu es, savu harmoniju / disharmoniju, viena veselā? Vai gluži pretēji – savu otro, neapjausto tumšo / gaišo pusi, savus dēmonus, savu varēšanu, spēku / nespēku?
Zig, zag. Kas, cilvēk, tu esi, kas ir tava nezināmajā Mēness, Urāna vai asteroīda pusē? Telpā? Ieelpā?
-----
https://www.facebook.com/photo.php?fbid=615595213932061&set=a.615602237264692&type=3
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru