/..un tad salūzt ezeram vāks pārdeg slidu spoguļi, atmiņas (nosalušie pirkstu gali) ka sauli ledus krakšķi ieplīst kupolā – taisni, taisni ka teļa acs ābolā sakritušie milzums skumjo mākoņu kalni uzrauj sērkociņu pāri horizonta līnijai. Un varbūt pat pārkausē tevi par stiklu.../
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru