After/Before:
2013. gads. Priekšniecība vēlas. Priekšniecība angažē. Angažē daudzus. Priekšniecība ignorē dubultenerģiski, degvielas kanniņām pilns bagažnieks. Pilsētā uzliesmo pavasaris. Zili apelsīni katra atvilknē gaida oranžu sapni, kuru neviens nekad nenosapņos. Tekstu versijas vijas spirālē un kultūras mēslaine kā tītenis vasarā sazied jo balti. Tukši ziedi, tukši vārdi. Teksts, kuru nekad nepublicēs tā arī paliek iepelējis atvilknē zils.
Valentīns
Martas Lielmutes un Friča Lielmutes ceļojums uz Lielo notikumu 2013.
1.
Un tuvojās pavasaris, izkāpis no aukstas, sniegotas ziemas segas. Saule aiz pamales jau raisīja siltākus staru kūlīšus, mazus vēl sala apdvestus zobiņus, zibinādama uz pilēt sākušām lāstekām. Zemē rosījās kurmji ik pa brīdim uz sniega segas izceldami pa rakumam kur apmesties zīlītēm, sīļiem un sarkankrūtīšiem. Saules staros tie iemirdzējās kā oranžīgi apelsīni. Kā mazi kamoliņi no kalna noripojuši – domāja Kaķis.
Un modās Marta, saklausījusi pavasara skaņas un tina izspūrušās bizes ap galvu, sasiedama tajās oranžsārtas matu lentas. Virtuvē vārījās sudrabaina kanniņa ar liepziedu tēju un kur gadījies, kur ne gar kājām laiski iemurrājās Kaķis. Iemurrājās vēlreiz stāvus kā oranžu karogu pacēlis asti un paskatījās acīs Martai. Padomā – teica Kaķis. Un kā sniegs, tikko nokritis no jumta, Martai atmiņā atausa sapnis. Tajā taču bija pats Fricis un stāstīja pasaku par baltām bērnu pēdiņām, par dziesmām, pavasari un baltajiem kastaņu ziediem. Sapnis bija tik spilgts, ka Martai no rokām izkrita tējas krūzīte. Bija taču jāsteidzas. Bija jāsatiek Fricis. Bija jāgatavojas Lielajam notikumam.
Savādi, izbrīnījās Marta – kur tad palika Kaķis?
2.
Lāstekas saules staros bija jau gandrīz nopilējušas. Sniegotās takas noslaucītas un pie māju stūriem spraucās pirmie sniegpulksteņi. Klusi, mazus dūmu mutulīšus mezdams, sarkanais mājas skurstenis sarunājās ar dižknābjiem un pelēkajām vārnām koku zaros.
Tādi kā apelsīnkrāsaini – domāja Kaķis.
Fricis bija piecēlies agri no rīta un rosījās pa istabu. Tāds savāds sapnis bija pārskrējis iepriekšējo nakti un nemiers lika pārpucēt vakarvakarā noviksotos zābakus, un pabarot zīlītes putnu būrītī. Bet kur gadījies, kur ne gar kājām iemurrājās Kaķis. Iemurrājās vēlreiz un paskatījās Fricim acīs un teica – padomā!
Ūsas tīdams ap pirkstu Fricis lūkojās pa logu un – tā taču bija Marta, kas sapnī stāstīja par dziesmām, putniem un dejām. Par vasaras siltumu, bērnu prieku un smiekliem ziedošās pļavās. Bija jāsteidzas, bija jāgatavojas Lielajam notikumam jau, zābakus ātri kājās audams, satraukti domāja Fricis, un no galda nokrita apelsīns. Bija steidzami jāsatiek Marta, bet kur tas Kaķis pazudis atkal?
3.
Kaķis laiski gulēja saulītes staros uz sildīja savus raibos sānus. Astē iesējis zilu lenti priecājās par tikko plaukt sākušajām pienenēm un ķiršu ziediem. Ai, kā to putekšņi kutināja degungalu un ūsas. Vasarīgas saules apvēlušies dzeltenknābju strazdi trenkāja pa krūmājiem mušas un citus kukainīšus. Kāda vēl samiegojusies kamene lēni dūkdama meklēja saldāku ziedu un sarkano dakstiņu jumti saspēlējās ar putnu dziesmām.
Un tur jau viņi bija – Marta, oranžām matu pīnēm bizēs un Fricis – savā godībā lepns un cēls. Kā reiz ziemīgas nakts sapnī Lielmuti bija iznākuši viens otru meklēt un atraduši – Lielajam notikumam sagatavoties.
Marta zīmēja mandalas jūrmalas smiltīs, kārtoja ziedus parka alejās, kamēr Fricis kārtoja rakstus no bērnu zīmējumiem. Te aplis, te Saules zīme, te Laima, te pats Austras koks. Kā baltas un tīras bērnu pēdiņas kokos šalca vējš Pilsētas dziesmas un putni kā apelsīni līgani piešūpojās klāt visam notiekošajam.
– Tas jau ir tik sen kā mēs te ar Martu esam nākuši nest Pilsētas leģendu. Aizdomājās Fricis.
– Frici? Kur tu tā lūkojies? – jautāja Marta un pieskārās Friča plecam. Lielmutis kā iztrūcies, kā sabijies sarāvās.
– Marta? Marta mēs taču esam Pilsētas un visu ļaužu sena leģenda. Tāpēc jau kokos ir tik daudz oranžu putnu un vēja skanīgo stabuļu.
– Tu domā? Bet, Frici, mēs taču esam jauni un mums jābūt jauniem. Vai tad leģendas ir tik jaunas?
– Nu ja! Domāja Fricis.
– Nu ja! Viss jaunais ir tas pats vecais!
– Es neesmu veca, Frici! Marta uzmeta lūpu.
– Leģendas jau nekad nevar būt vecas! Iebilda Fricis.
– Vienalga, tas neizklausās labi!
– Marta, bet tad es esmu tikpat vecs vai jauns kā tu!
–Un Kaķis? Cik vecs tad ir mūsu Kaķis? Frici, kur palicis atkal mūsu Kaķis?
–Gan jau tepat kaut kur ķer tauriņus. Fricis kā attapdamies no sapņa atteica.
–Un pat ja mēs neesam leģendas, pat ja arī tikai Pilsētas Lielmuti, to visu taču skaistu padara darbs, kuru mēs pildām, lai visiem būtu svētku sajūta sirdīs, dvēselē un kopā būšanas prieks.
– Tad kāpēc tu te blēņas runā nevis strādā?
Tanī brīdī pie kājām abiem Lielmutiem iemurrājās Kaķis. Nez no kurienes debesīs aizlidoja oranžs balonu virpulis. Kaijas līdz ar vārnām pacēlās spārnos – viss gaiss kļuva vēja un prieka pilns.
– Par garu joprojām tam Fricim tās ūsas! Pie sevis nodomāja Marta.
Savāds tomēr tas sapnis.
Nākošajā dienā zeme, kuru bija rotājuši abi Lielmuti mirdzēja savādā gaismas atspulgā. Tā kā balta, tā kā sudrabaina un tanī pat laikā caurspīdīga. Kokos skanēja vēja un putnu balsu stabules. No tālienes kā no pasenas teiksmas plūda balsu un soļu skaņas. Kurmji pacēluši pusdegunteļus no savām rakumu pilīm gaisu apostījuši ierakās drošākās alās mieloties ar sliekām. Kam viņiem tie oranžie? Kam viņiem tie apelsīnkrāsas kaķi? Bet skaņas tuvojās un Kaķis aiz auss aizspraudis kuplu pieneni uzlēca kupla ozola zarā un ieņēma galveno vietu.
– Viņi nāk! Kaķis skaidri zināja. Un viņi nāca no malu malām, no māju mājām, no pilsētām un jūras. Kā gaisīgi un priekpilni ziepju burbuļi, kad gaiss virmo siltumā un saule ar gaismēnām spēlējas. Tie ir viņi – cilvēki, bērni un vecāki. Lai dziedātu un dejotu pavasarim un Pilsētai par prieku. Par prieku sev. Un Lielmutiem, lai netrūktu stāstu. Murr.. Kaķis tīksmi ieņurdējās pat nepamanījis, ka zaros apelsīnputni salaidušies un vēro viņu. Pilsētas svētki bija sākušies. Pilsētā bija ienācis prieks un visiem pa priekšu rokas savijuši kā matu lentas vai ūsas nāca paši Marta un Fricis Lielmuti.
– Kaut nu neaizmirstu to ziemas sapni! Domāja Kaķis un ievēlās ziedošajās pienenēs.
Kaķa stāsts.
4.
Saulē pilēja lāstekas, balti pūpoli ziedēja kāpu augtajās cepurēs un cilvēki kā mazas skudras rosījās pilsētas ielās un laukumos. Cik viņi maziņi – domāja Kaķis uzrāpies uz sarkana dakstiņu jumta. Kā dzijas kamoliņi, kad šalle gandrīz noadīta vai cimdi rakstiem izrotāti. Pat zvirbuļi, izbiruši kā no pūra lādes, ir lielāki, kad uzspurdz koku galos. Oranži. Un silti.
Un tādi jau viņi ir – Marta un Fricis. Lai no kurienes nākuši, kas būdami – oranži un silti kā tikko ceptas pankūkas. Baltumiņš – tā Martas āda, brūnumiņš – no Friča ūsām. Sēž kā tādi lieli bērni un spēlējas ar sauli.
Te Kaķim uz ūsām nolaidās bite un zumēja. Kā tāds mazs dirižablis – padomāja Kaķis un nošķaudījās. Bite pacēlās spārnos un aizzumēja baltos mākoņos. Kā apelsīns no galda, kad pilna sēta bērniem.
Ko gan viņi abi bez manis iesāktu – domāja Kaķis. Bet te nu viņi abi bija savesti atkal kopā uz lielo notikumu. Tas tikai manu pūļu dēļ – nodomāja Kaķis. No augšas jau viss labāk redzams. Un kaķis slaidu lēcienu bija uz cita sarkano dakstiņu jumta un cēli apsēdies uz kores vēroja kas notiek lielā notikuma priekšvakarā.
– Leģendas? Viņi tā domā? Te pat Kaķim jāsmejas!
Ūsās nosmīnēja Kaķis un aptina asti ap ķepām. – Te no augšas taču labāk redzams!
Bet, kad Pilsēta jau ļaužu pilna bija un koku zari tā vien aicināja tajos uzrāpties Kaķim bija mierpilna sirds. Kaķis bija lielu darbu paveicis un tagad varēja rāmi visā nolūkoties no malas.
– Murrr...
Kas tad tas? Nez no kurienes zarā bija parādījusies kāda jauna un apelsīnoranža kaķu meitene...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru