-After/Before:
2012. gads. Angažētas dienas. Versijas. Teksta varianti. Pa virsu, starp pirkstiem, birokrātiska vienaldzība. Neviens nepajautā, neviens nepārjautā. Korektūras mašinērija iziet uz ceļa ar kanniņu degvielas rezervē. Priekšniecība klusē. Nav ne prieka, ne pavasara. Tikai fakts.-
Valentīns
Par Kaķi, par Martu un Lielmuti Frici..
..un dzīvoja kaķis...
un dzīvoja maza sieviņa un dzīvoja vīriņš. Un sieviņai bij’ oranžas bizes un vīriņam ūsas – garas kā pasaka no seniem un ne tik seniem laikiem.
Un sieviņa bij’ Marta un vīriņš bij’ Fricis. Un viņi bija Lielmuši abi! Un kaķis tiem bija te ruds, te zili zaļš, te apelsīns oranžs.
I.
Bet bija ziema un māja viņu bija auksta. Un kaķim sala. Un viņš pavasari meklēt gāja.
Un sieviņa jau veca bija un vīriņš ūsas ap pirkstu tina.. Ūūu- gaudoja salti vēji.. sniegs sniga aiz apkakles un sniegavīriem deguni sala.. bet dzirdēja viņi – tur tālumā aiz mežu siluetiem tumšiem kā mākonis biezs bērnu čalas – tur tālumā priekpilnas bērnu balstiņas – tās zīmēja ar smaidu uz zemes, uz asfalta, uz akmens, uz zālītes zaļas smaidu – lielu kaķa smaidu..
Un sieviņa palūkojās vīriņam acīs un teica – vai dzirdi? Frici, vai dzirdi šo pavasara čalu, kas no sniega pulkstenīšiem jau strazdos skan? Vai dzirdi balsis?
Un palūkojās vīriņš debesu mākoņos un jaunāks tapa.. putni – kā sarunājuši klusi zaros nosēdās un ligzdas vija. Nebija vairs sniega, nebija ziemas vēju. Lazdu skaras un pūpoli jau ziedēja gaišzilos mākoņos.
Bet kaķim joprojām auksti bija. Un sauli un peles tas meklēja laiski laisks. Pienene – viņš nodomāja un apvēla kūleni, aiz auss aizspraudis kā puķi līganā kaķa gaitā aiz stūra pats nozuda kā pienene...
Un sieviņa klausījās – jau bizes tā nevērīgi ap galvu tīdama - plaukst lapas un bites zumm – vīrs vai dzirdi? Vīrs vai dzirdi?! Putni ir mājās pārnākuši! Putni ir atpakaļ ligzdās! Ir atgriezies vasaras gaidošais prieks! Vīrs?! Kur kaķis mūždien oranžais un zilais? Frici? Kas tā par nerimstošu čalu tur tālumā? Kas tās par gaišām krāsām kas mākoņus iekrāsojušas? Paskat – kā tavas ūsas saulē apvēlušās. Un ņēma Marta Frici aiz rokas un veda ārā pasaulē skatīties, kas tie par brīnumiem.
Zeme, asfalts un akmens bija pilns maziem bērnu zīmējumiem, aiz saulrieta dziesmas skanēja ikviena kaķa un bērna dvēsele un kas to būtu domājis – kaķis kā tāds labi omulīgs runcis zvilnēja starp puķu dobes ziediem un bija laimīgs.
Frici? Vai redzi kas te par krāsām? Vai redzi, kas uzzīmēts?
Mūsu kaķis, domīgs noteica Fricis. Un pienāca kaķis ar pieneni aiz auss – Murr..
Svētki! Mūsu kaķim šodien taču svētki! Iesaucās Marta! Un tev Frici! Un visiem bērniem šodien svētki!
Jā – noteica Fricis – mūsu kaķim jau trešais gadiņš! Jau trešo gadu mēs atrodam mūsu kaķi starp ziediem. Kā pieneņpūku!
Un bērni zīmēja lielu kaķa smaidu. Tas tev Frici, teica Marta un tas man. Tas mums visiem, kas ir gaidījuši šo svētku brīdi un tagad dodam viens otram.
..un dzīvoja kaķis...
un dzīvoja maza sieviņa un dzīvoja vīriņš. Un sieviņai bij’ oranžas bizes un vīriņam ūsas – garas kā pasaka no seniem un ne tik seniem laikiem.
Un sieviņa bij’ Marta un vīriņš bij’ Fricis. Un viņi bija Lielmuši abi! Un kaķis tiem bija te ruds, te zili zaļš, te apelsīns oranžs.
II.
Bet kaķis bij’ pazudis. Ziemas jau sen kā nebija – koku zari saulē apvēlušies spēlējās ar jaunajiem dzinumiem un pumpuriem. Kurmis kaimiņu sētā cēla jaunus un svaigus rakumus..
Un vīriņš kā attapdamies, kā tikko pēkšņi jautāja sieviņai – Marta?! Kur mūsu kaķis?
Kur apelsīnkrāsas dziesmas?
Vīriņam ūsas bij’ kļuvušas no pasakas par stāstu par pavasari– bites klusi dūkdamas lidinājās apkārt.. – Kā tādam medus lācim – nodomāja kaķis aiz stūra un piemiedza aci..
Marta? Kas tā par savādu dunu? Kas tā par dipoņu?
Un vīriņš palūkojās debesīs, un vīriņš ieklausījās mākonī un tā skatiens tapa viegls.. pāri debess jumam lidoja kaija... un šķita, ka bērni būtu sadevušies rokās un dejotu. Saules deju!
Un ņēma Fricis Martu pie rokas un veda pasaulē skatīties, kas tās par krāsām, kas tik ļoti skan? Un zvirbuļi tā savādi pa zariem lēkādami zīmēja rakstus. Un vārnas – lielas kā rudenīgi āboli spārnus plivinādamas lika kājas tā kā dejas solī, tā kā ritmā.. kāds tālumā stabulēja, kāds vainagus no pienenēm vija.
Un iznāca Marta ar Frici liela laukuma malā. Pasaka – noteica Fricis.
Visa zeme ziedēja. Viss bija mazu baltu pēdiņu pilns. Viss griezās kā teiksmainā pasakā un dejoja. Murr.. Lielmušu kājām pieglaudās kaķis un iejuka dejotāju pūlī. Tik daudz rakstu, apļu un ornamentu.. tik daudz prieka par pavasari, kas bija jāizdejo, jāizvij caur pirkstiem kā pavasarīgs ziedu virpulis, kā oranžs dzijas pavediens, jāsasien skaistā bizē un tad.. Marta ar Frici bija kļuvuši jauni un skaisti savā bērnu patiesībā un priekā. Fricis ņēma Martu pie rokas un dejoja. Tā kā tikai viņi to prata. Tā kā tikai bērni būdami prata priecāties par sauli debesīs un tikai tā kā viens otru atraduši spēja pacelties līdzi putniem.
..un dzīvoja kaķis...
un dzīvoja maza sieviņa un dzīvoja vīriņš. Un sieviņai bij’ oranžas bizes un vīriņam ūsas – garas kā pasaka no seniem un ne tik seniem laikiem.
Un sieviņa bij’ Marta un vīriņš bij’ Fricis. Un viņi bija Lielmuši abi! Un kaķis tiem bija te ruds, te zili zaļš, te apelsīns oranžs.
III.
Frici? Frici? – sauca Marta un bija kļuvusi pavisam jauna un skaista – kur mūsu kaķis? Frici, mūsu pavasara kaķim jau trešais gads kopš mūsu apelsīnkrāsas putni stāda pavasara ziedus un sprauž aiz auss. Frici? Kur putni?!
Un klausījās abi – jauni un skaisti no pavasara apreibuši.. Kā bērni.. Tik atvērti un kaili.. Dvēselē skaisti kā putni.
Un skaņas. No tāluma plūda maigas mūzikas skaņas. Un Marta iedziedājās – la la lā!
Un ņēma Lielmuši abi viens otru pie rokas un gāja pasaulē.
Frici, paskat kā zvirbuļi zaros sabiruši? Kā tādas notiņas līnijās! ar ūsām!
Un skanēja no tāluma skaņas balsis kā koris, kā gliemežvāki jūras malā, kā liepas, kas jau ziedos ieskanējušās līdz ar bitēm – lielām un mazām bērnu balstiņām.
Mjau! Kaķis laiski izstaipījās un iejuka ļaužu korī.
La la lā - vēlreiz iedziedājās Marta.
No malu maliņām nāca ļaužu bari un bērni ar vecākiem. Pilni apelsīnkrāsas smaidu, pilni dziesmām par sauli. Burti, burtiņi, lelles un vēja ķērāji, notis un notiņas līdz ar zvirbuļiem pildīja pilsētu, lai skanētu. Lai visi kopā taptu par lielu bērnības sapņu skaņu!
Frici, dod roku – teica Marta un veda savu draugu pretim lielajai dziesmai. Tas bija pavisam vēl nesen, kad sētā sniegavīri spēlēja paslēpes ar ziemu. Tagad tie bija saplūduši ar zemi un ziediem. Un zeme klusi smaržoja debesīs kā apelsīns kaķa ūsās, kā notikums, kurš bija pārvērtis visus. Zeme un sirdis klausījās. Klusi klausījās un līksmoja līdz ar abiem Lielmušiem!
..un visa dzīve bija viens ceļojums.. un priekā mēs ejam pie jums, priekā mums jādzīvo, un priekā jūtu es jūs, mums prieks vienmēr būs.
Fricim tās ūsas mazliet par garu - nodomāja kaķis. Apelsīns noripoja no kalna atstādams oranžu saules ceļu.. oranžu kaķa smaidu..
Bet, ja jau Marta neko nesaka...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru