Ruslans Abgunovs
Kā vērmeļgaršas cigarete...
Kas ir cilvēks un kas mīlestība? Kas ir zvirbulis ēkas sienā, kas ir viņa māja un kas ir cilvēks un viņa telpa? Un kas tas ir – koku galotnes vējā, parka atmiņas cigaretes dūmos un kas pati mīlestība vārdā nenosaukta? Vai tā var būt nopelnīta? Vai vientulība var tikt nopelnīta? Vai mūžs var būt par īsu, lai mīlētu vai otrādi?
Ēriks Kūlis.
Nopelnītā vientulība. Liepājas stāsts. Jumava, 2017.
2017. gada nogalē rakstnieks Ēriks Kūlis, sagaidot rakstnieka un dzejnieka Edvīna Tauriņa astoņdesmito jubileju, kā veltījumu Liepājas vienam no savdabīgākajiem autoriem, saraksta un izdod romānu „Nopelnītā vientulība”, kurā par prototipu galvenajā lomā pats jubilārs.
Ideja / Fakti / Realitāte
Par Edvīnu Tauriņu Ēriks Kūlis jau rakstījis 1997. gada esejā „ Slaidais vientuļnieks pie Raiņa parka”:
„Viņš dzīvo tur kluss un mierīgs kā apogs, brīžiem bikls kā dievgosniņa, brīžiem elektrības pilns kā negaisa ace [..]”, „Cigaretes un šņabja trūkumu var pieciest. Grāmatas trūkumu pieciest nevar, tas nu ir skaidrāks par skaidru.”, „Arī rakstnieks ir tikai cilvēks, kas vēlas gaismu un siltumu [..]” un „Cilvēks atkal pieiet logam, jo šobrīd grib redzēt vienalga kādu dzīvu radību, bet zem loga uz vēju nopūstā trotuāra stāv tikai viņa grāmatu tēli [..]”.
Šīs un daudzas līdzīgas tēmas, asociācijas, noskaņas un emociju gammas caurvij arī jaunāko Ērika Kūļa romānu, kas sarakstīts gan literāro varoņu tiešās runas veidā, to pārdomās, gan paša autora stāstījumā. Romāna sižetiskā līnija ar galveno varoni priekšplānā kā traks bites lidojums traucas cauri visai pilsētai no dzejnieka Artura Vālodzes mājām līdz aptiekai, lai nopirktu zāles (– Septiņdesmit eiro, [..] / – Šausmīgi dārgi, – novaidējās Arturs Vālodze, pēc izskata bezdarbnieks, bet pēc aicinājuma dzejnieks. / – Ir vēl dārgākas. Tādi laiki, Vālodzes kungs.)(21. lpp), tad līdz mobilo telefonu veikalam pēc palīdzības, jo nez kāpēc telefons ir apklusis (– Esat izslēdzis skaņu, – pēc brīža viņš uzzināja diagnozi. / – Ā, jā! – pateicīgi atsaucās dzejnieks, manāmi samulsis no sievietes smaržīgā tuvuma. – Paldies! Cik man jāmaksā?) (22.lpp), tad pāri tiltam līdz Rožu laukumam, kurā atcerēties un apcerēt esošos un bijušos kolēģus, draugus – pilsētas rakstniekus un savus iespaidus par literatūras pasauli ([..] – ja esi literatūrā parādījies kā spilgts zibsnis, tevi ievēroja uzreiz, bet, ja sava rokraksta meklējumos lauzījies kā pa brikšņiem, tiki ignorēts. Egons man ticēja, [..] / [..] Viņš centās mani mierināt pēc iznīcinošās kritikas, kas izskanēja literārajā radioraidījumā: bezperspektīvs, pašmērķīgs, tendenciozs...[..]) (24. lpp), tad atpakaļ līdz Jaunliepājas tirgum, jo jāpārraksta dzejoļu teksti (– Čau, Meta! Vai tev būs laiks bēdīgā izskata bruņiniekam? Kaut kas nav mainījies? / – Kad aizvakar tikāmies, neizskatījies bēdīgs, bet neskuvies! Vai beidzot nokasīji rudos bārdas rugājus? – Meta Birze noprasīja. / Man salūza tēva bārdas nazis ar perlamutra spalu. / – Nemelo! Tu esi vienkārši izlaidies!) (23. lpp), tad vēlreiz pāri tiltam caur Vecliepājas ielām, cauri atmiņām un bijušiem notikumiem, garām Mirdzas Ķempes pieminekļa skvēram ([..] Tad piegājis zemu nolīkušam kastaņas zaram, viņš atvainojās kokam un nolauza vienu piramīdveida ziedu. Šķērsojis betona plāksnēm izklāto laukumu, savu velti nolika dzejniecei pie kājām.) (34. lpp),kafejnīcai „Medūza” ([..] Atmiņas cilvēkus pavada kā ēnas viņš nodomāja; te es [..] uzaicināju uz savu sešdesmit gadu jubileju. [..] mēs dzērām šņabi, no dažām tuvākajā ēdnīcā aizlienētām kantainām tējas glāzēm un piekodām lētās ķilavu maizītes [..] Mēs te bijām veiksminieki un neveiksminieki, ideālisti un praktiķi, šobrīd vienoti šim izšķirošajam brīdim, kad vienam sapņu katedrāļu cēlājam un postītājam pienākusi diena, tas patiesības mirklis, kas viņam ir kā Jāņu diena vasarai, kad gaismas augšupeja apstājusies un pamazītēm sāksies došanās turp, kur diena slīgst uz rieta pusi.) (35. lpp), jūrmalas kāpām un kafejnīcai, kurā dzejnieks liktenīgi satiek romāna otro galveno personāžu biznesmeni Kārli Sausni (– Hei, vecais pantu kalēj! Tu vēl neesi nomiris?) (40. lpp).
Šeit romānā nosacīti sākas otrā, kriminālsižeta daļa un spraigais ceļojums turpinās atkal līdz dzejnieka mājām, jo, lai, biznesmeņa pierunāts, brauktu uz tālo Pierietu Arturs Vālodze nespēj mājās atstāt savu kaķi Ciceronu vienu pašu. Cicerons tiek savākts, bet dzejnieks gūst smagu rokas traumu un tālāk jau ceļš ved uz pilsētas slimnīcu, tad caur Grobiņu un Skrundu līdz pierimst ģeogrāfiski izdomātajā vietā Pierietā. Ne bez starpgadījumiem, kriminālām un komiskām epizodēm paiet diena, kamēr abi nokļūst vietā, kur dzīvo Vālodzes kunga mūža mīlestība Uva. Viņu gaidot sižets samezglojas Kārļa auto zagļa pratināšanā, atmiņu stāstos, alkohola un cigarešu patērēšanā, sapņos un ilgās līdz paiet nakts (naktī atkal dzejnieka sapnī atnāk melnā sieva) un no rīta Vālodzes kungs viens pats ir nokļuvis uz ceļa, kurš aizved līdz nezināmiem kapiem. Arturs Vālodze tikai intuitīvi nojauš pie kāda kapakmens apsēdies, atmiņas samijas caur realitātei līdz tomēr viņu atrod Kārlis Sausnis un pārved atpakaļ. Tad no noklausītas sarunas ([..] – Piedod, māšuk, ka esmu bišķi uztankojies – tā sanāca. Tu nokritīsi, ja uzzināsi, kas vēl pie mums ciemos... Ko? Nē! Atceries Arturu, to sēņu zupu, kas tev bija pielipis? Jā, jā! Viņš ir te. Ha! Kad ar savu jauno vīru pārbrauksi no kāzu ceļojuma, šis ies pa gaisu! Ko? Kausies? Nē, večukam ieģipsēta roka... [..] tāda ir dzīve. Ja esi lūzers, labāk paej malā...) (169. lpp) atšķetinās romāna galvenā intriga un patiesība par dzejnieka mūža mīlestību Uvu Sausni, par nepamatotām ilgām, fantāzijām, cerībām, kuras reālajā dzīvē tā arī paliek tikai ilgas, fantāzijas, cerības. Līdz visbeidzot dzejnieka dzīves mutulis atgriežas atpakaļ sākumpunktā – mājās.
Tātad, darbs nosacīti iedalīts divās daļās, kur pirmā vēsta par liriskā tēla, dzejnieka Artura Vālodzes dienas sākumu, ikdienas ritmu, domām, pārdomām un atmiņām par Liepājas pilsētā plaši zināmiem un reāliem literātiem, dzejniekiem, rakstniekiem, tiesa gan tikai autora interpretācijā, bet stāsta otrā daļa pievēršas jau anotācijās un reklāmā paustajam kriminālsižetam literārā varoņa Artura Vālodzes dzīvē un pusotras dienas (tieši tik daudz laika veltīts visu romāna varoņu darbības laukam) sižetā. No emocionālā, liriskā vēstījuma darbs pāraug spraigā, aktīvas darbības pilnā stāstījumā un varoņu likteņa, reizēm pat dramatiskos pavērsienos. Darbā gana daudz Liepājas vēsturisku faktu un cilvēku ieskicējumi autora versijā, interpretācijā.
Bet par ko un kāds tad īsti ir romāna vēstījums? Vai tas ir klišejisks, banāls stāsts par iecerētu, bet neiegūtu mūža mīlestību? Par fantāzijām, par dzīves reālijām un cilvēka rakstura, neizlēmības, apmātības, greizsirdības vai šaubu nesaderību? Par dzīvi realitātē vai par dzīvi radošajā, par dzīvi dzejā? Liriskais tēls Arturs Vālodze visu mūžu ir dzīvojis gaidās, atmiņās, fantāzijās, bet vai ticis tālāk? Vai viņa mūžs ir piepildīts? ([..] Bet par tevi viņa atcerējās, ka esot bijis pārāk dulls un greizsirdīgs mīļākais. Kā suns uz siena kaudzes. Pats neprecot, bet vaļā nelaižot...) (47. lpp). Patiesība izrādās arī skaudra biznesmeņa jautājumā: (Vai tu Uvu vispār meklēji? Tā vien rādās, ka bišķi pietēlo savas mīlas mokas! / – Katram cilvēkam ir pašlepnums, Kārli. Ja Uva mani nelaida pāri slieksnim, neuzskatīju, ka būtu jāiet lūgties vecākiem viņas adrese. / – Esmu lasījis, ka sievietes dēļ ir sākušies kari, – Kārlis bilda. – Bet te viens sirmgalvis ar ieģipsētu roku brauc satikt jaunības dienu draudzeni, kuru nav spējis pats sameklēt) (69. lpp). Dzejnieks dzīvo un visu mūžu ir dzīvojis pagātnē, kura reāli gandrīz nav bijusi un vairs arī nav. Izdotie dzejas krājumi un grāmatas ir vienīgais, kā dēļ Arturs Vālodze spēj sacīt: (– Pamest labu grāmatu ir tas pats, kas nodot draugu.) (63. lpp). Bet tikpat skaudra atskārsme nāk no paša dzejnieka apziņas miglājiem: (Dzejnieks saklausīja motora rūkoņu, kas pieauga spēkā, un cerību pilns piecēlās, būdams pārliecināts, ka no ekskursijas pārbraukusi Uva. Un es, Arturs sevi šaustīja pārmetumos, guļu viņas gultā, piedzēries kā cūka...) (151. lpp).
Tikšanās ar mūža mīlestību Uvu ir īsa, tikpat īsa ir mīlētāju saruna un dzejnieka mūža nezinātais noslēpums: ( – Uva, lūdzu, pasaki, vai... vai Vita bija mana meita? Sieviete viņā raudzījās ar ilgu skatienu, tad klusi sacīja: – Jā, Artur.) (179. lpp) un (– No kura laika esi kļuvusi tik pieticīga? / – Un tu pats? Kāda ir tava dzīve vientulībā? / Esmu to nopelnījis, Uva.[..]) (180. lpp). Diemžēl šī mūža gaidītā tikšanās un saruna romānā neatstāj ticamības momentu. Vai tik ekspresīvs dzejnieks kā Arturs Vālodze, uzzinot, ka viņam bijusi meita spētu patiesi tik vienkārši pieņemt Uvas teiktos vārdus, lai pēc tam mierīgi balsotu mašīnas ceļa malā un domātu par savas topošās grāmatas atvēršanu, par pasākumu ar pilsētas domes pārstāvjiem, prominencēm? Vai Uvai vēlreiz satiekot jaunības mīlestību, no kura audzinājusi meitu ir tikai sakāmi daži vārdi – Jā, Artur? Vai tā ir tā lolotā, ilgi gaidītā kaisle un mīlestība? Vai tā ir vientulības saēstā, nepiepildītā dvēsele? Tāpat ticamības ļoti maz visos aprakstītajos kriminālnotikumos, neveiksmēs, biznesmeņa lietu kārtošanas aspektos. Vieglās literatūras žanrs nepieprasa daudz, darbs sarakstīts divos mēnešos. Bet vai divi mēneši ir gana pietiekams laika sprīdis, lai izvērtētu kāda cilvēka, personas vai tēla mūžu, tā sajūtas, sāpes, būtību? Romāns, protams, liek just daudzviet līdzi, līdzpārdzīvot, bet bieži vien daudzās lappusēs tikai pa virsu. Bez nopietnākas psiholoģiskās iedziļināšanās.
(Arturs izņēma no kabatas pustukšo cigarešu paciņu un aizsmēķēja. No sapņu un cerību pasaules jāatgriežas realitātē, viņš ar rūgtumu sirdī nodomāja. Arī cigarete šķita kā vērmeles.[..]) (172. lpp), nodomā dzejnieks un jāsecina, ka arī romānā dažādu vērmeļu netrūkst.
Vērmeles
Grāmatā daudz subjektīvu un maldinošu, sagrozītu faktu: (Ticis līdz Jūrmalas un Ūliha ielas krustojumam, viņš veltīja skatienu Mirdzas Ķempes piemineklim, kam bronzas plāksni ar dzejnieces vārdu bija noplēsuši krāsainā metāla zagļi.) (63. lpp). Pirmkārt, jāatzīmē, ka Mirdzas Ķempes piemineklis neatrodas minētajā krustojumā, tas pat reāli nav saskatāms no minētās vietas. Un otrs – nav oficiāli pierādītu faktu, ka piemineklim jebkad ir bijusi bronzas plāksne ar dzejnieces vārdu. Diemžēl šie romānā rakstītie fakti maldina lasītāju un neiztur nekādus literāros kritērijus. Tāpat grāmatā lērums korektorisku kļūdu, piemēram:
[..] Vai tev būs laiks bēdīgā izskata bruņiniekam? Kaut kas nav manījis?(mainījies?) (23. lpp) , [..] Pabeigtā „ Zvīļā katedrāle” tobrīd šķira (šķita?) alfa un omega [..] (36. lpp), [..] taču pie sienas nesen uzgleznotais dzejnieka (dzejnieks vai dzejnieka Artura Vālodzes portrets?) Arturs Vālodze par visu šo paša radīto haosu izaicinoši klusēja (60. lpp), [..] Esmu pārliecināts, ka šīs vietas nosaukuma (nosaukums?) patīk arī Ciceronam.(62. lpp), [..] kas pēc gabarītiem atgādina bērni (bērnu?) ratiņus? (79. lpp), [..] Šitās vaimanas manai muzikālajai ausi (ausij?) nav pa prātam (88. lpp), [..] Apdzīdams jauniešu (jauniešus?), viņš skaļi signalizēja un [..] (89. lpp), ..] minot pedāļus, riteņu speķi (spieķi?) saulē zibēja [..](90. lpp), [..] varbūt tas izlēcis no mašīna (mašīnas?) kravas kastes, [..] (91. lpp), [..] nekas vairāk, tas puisi (puisis?) bija tik augstsirdīgs [..] (92. lpp), Sirds dziļumos Arturs sapratu (saprata?), ka Uvai [..] (92. lpp), [..] Māra Čaklā dzimta (dzimtā?) pilsēta. (101. lpp), Dzejnieks brīdi pētīja lodīšu pildspalva (pildspalvas?) galu, [..] (105. lpp), Uzbrāzmoja atmiņas par Uva (Uvas?) matu smaržu ..] (118. lpp), [..] sarindotas gleznas ar un bez rāmjiem, kartona loksnes, zīmēšana (zīmēšanas?) papīra lapas. (123. lpp), [..] biznesmenis izvilka ko (no?) maka dokumentus [..] (133. lpp), [..] un steigšus noraustīja lejup savu gandrīz līdz padusēm uzrauto un saņurcīto žaketei (žaketi?). (176. lpp) un daudzviet citur.
Tāpat nav skaidrības kāpēc kursīvā ticis rakstīts viskija nosaukums: – Blek Leibl!! (41. lpp), ja vārdu salikuma orģinālrakstība tomēr ir Black Label(vai izrunas teorētisks pieraksts?), kā arī tanī pat lappusē minēto cigarešu marku „Vinston” ([..] – Divas paciņas „Vinston” arī!!) (41. lpp) tomēr raksta Winston. Romāns diemžēl pilns šāda veida korektoriskām nepilnībām.
Cik daudz prototipiskā ir dzejniekā Arturā Vālodzē no rakstnieka Edvīna Tauriņa, cik Uvā Sausnē, cik Kārļī Sausnī no to reāliem vai iedomātiem prototipiem, cik daudz biogrāfisku faktu, cik aprakstīto notikumu reāls atspoguļojums, cik piedomātā paliek atklāts jautājums. Tomēr romāna galvenais varonis ir tāds, kāds tas ir. Jo tāds ir Arturs Vālodze. Tāds ir dzejnieks. Tādas ir viņa fantāzijas un tādas vērmeles. Tāds ir vīrietis vientulībā, vīrietis mīlestībā, varbūt pat nevarībā, šaubās, bailēs, ilgās. Jo palīdzēt var katrs tikai pats sev. Un varbūt tas ir pēdējais brīdis, lai paceltu galvu, apzinātos sevi, būt pašam. Jo varbūt par sava veida simbolu ir Metas Birzes teiktie vārdi dzejniekam:
(– Zini, Artur, man galu galā ir vienalga, kad būsi vai nebūsi, vēja nestais! Vispirms tiec pats ar sevi galā! Čau!) (171. lpp).
Un varbūt, ka tad var nopelnīt arī vientulību...
Janvāris, 2018.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru