-Ir tādas ielas-

-ir tādas ielas, un ir tādi stāsti - no debesīm nomesti putni, kaili kā jēlas olas. Tie ir vārdi un sliekšņi, kuros sēž mirklis, atmiņas ar cigareti pirkstos un (tu) saproti - tās šaujamlūkas, tās patiesi ir reālas un nezūdošas. Tas ir patiesais stāsts. Un tikai-

---

Valentīns

..kā Dārza ielas stāsti?

..ir tādas ielas [I.]

Ir tādas ielas, kurās var sēdēt māju pažobelēs un skatīties debesīs. Ieelpot smaržas, līdzās esošā cilvēka elpu un uzzīmēt pavasari.

Tādos pavasaros parasti salido dzērves. Pilnas pļavas un dūkstis spārnu vēdām un mazliet aizlauztām balsīm, it kā izbiedētām dvēselītēm purva malā. Turpat malduguns, turpat rasa miglas zarā un noslēpums. Kā solis zemē, kā solis ielā, uz asfalta un bruģa, rītdienā, kāda pagalmā vai pasaulē.

Un pasaule ir tās mājas, kuras ierakstītas zīmēs un zīmju sistēmās no kurām neaizbēgt. Ne dziesmā, ne dejā, ne vienkāršā klusuma brīdī uz lieveņa malas apsēžoties.

Vienā pusē sarkanu ķieģeļu mūris – cietums, otrā – tuvu pie horizonta ezera mala. Aiz žoga, zaļi krāsota un apdrupuša. Mēness ir nepieejams tāpat kā zivju atstāti šļaksti klusos un rāmos viļņu rakstos. Nepieejams ir viss, kas nav dvēselē vai debesu nodomā. Tikai klusums.

Mēs sēžam uz lieveņa un zīmējām mazas mākoņu skudriņas no cigarešu dūmiem. Vienu, divas, pilnu sauju, ikdienas soļu pieraibinātu pilsētas ielu un vasaru.

Aiz stūra aka. Vēl saglabājusies. Vēl ūdens pilna. Un kāds ik dienu no blakus kvartāla nāk pakaļ tīra ūdens malkam, lai nestu to mājās. Vienu, divus spaiņus no rīta – tikpat vakarā. Fakti paliek nesatricināmi. Ir vasara, Saulgrieži un Dziesmu svētki.

Gaiss tik tvanīgs, pieblīdis kā ūdensrožu lapas, bet mēs zīmējam cigarešu dūmu stabiņus līdzās elektrības vadiem, kamēr zvirbuļi peras pa smiltāju spārnu galus izplezdami. Tiem sava doma. Un doma ir mūsos kā austrumnieks, kurš uzslej mūri pāris dienu laikā, bet Livonijā pilis nobirst pelniem, kamēr kāds nāk pēc ūdens, kamēr kāds tam netiek klāt. Kamēr tā ir tikai iela līdz lietus mākonim. Tikai lietus noskalo – putekļus?

Lietus noskalo visas bēdas – dzied Credo – Lietus aizskalo tevi projām.[..],kamēr kāds stāsta par geišām, nesatiktām atmiņām un lauku kluso romantiku. Par literatūru ieminas un pēc brīža aizmirst. Kāds aizdomājas tikai līdz pirmajām rindkopām. Pa virsu. Pa virsu lievenim un mums. Mēs esam tikai divi – ko divi var zināt? Viņi jau tikai divi, bet gaiss smaržo saplaukušos ķiršu ziedos un vārnas iekārtojas ērtāk uz kaimiņu māju korēm. Melni, gari bēniņu logi kā gotiskas šaujamlūkas. Harmoniska disonanse.

Garām ej, garām ej, garām sev, garām man – savulaik dziedāja Andris Černovs.

Un es domāju, kur ir tā kripatiņa tīrās patiesības, tā kripatiņa zelta lāses, kura apsūbējusi guļ tepat līdzās un klusēdama gaida kad to pamanīs? Cauri laikam un skrienošajam cilvēkam, attiecībām un notikumiem uz kuriem jāreaģē pēc iedomāta (inscenēta) scenārija, tā lai viss ir nolikumu un priekšrakstu skrejlaukā ietilpināms. Garām ej un nepamani, ka līdzās sēž kāds, kuram tieši šovakar ir tik pat garš laiks kā tai tur suņa astei pie būdas vai vārnas iepelēkam knābim nedaudz zem mākoņiem.

Tikmēr kaķi izlīduši no mašīnu apakšām pelēki kā sārņi, žigli ieskrien pagalmā un uzlec uz pelēka šifera jumta. Sēž kā ūdenszīmes.

Bet ir tādas ielas, kurās māju lievenis nekad nav tukšs.

Tas ir stāsts ar svešiem pirkstu nospiedumiem plaukstās. Mēness divas puses. Jo, kamēr mēs esam divi, tikmēr ir laiks uzzīmēt savu uguns rakstu smiltīs, noķert naktstauriņu un palaist vējā, jo lievenis nekad nav tukšs. Un tās ir tās mājas, tā pasaule, no kuras nevar aizbēgt vai paslēpties. Tie ir tie mūsu ielas stāsti, kurus novērot, kuriem dot vārdu.

..ir tādi stāsti [II.]

Viss notiek mirklī. Mirklī, kurš pilns rudens miglas un tikai nosaluši pirksti kabatās zina kastaņu brūngano mizu un to čaulu asos pieskārienus un smaržu. Viss notiek ar mūžam nezūdošo ruduma esību lapsās un matos. Acis kā tālumā aizejošs rudens sūnu sentiments. Kāds aiziet un kāda vairs nav. Reinkarnācija vai veļu laiks.

Viņa lasīja zelta akmeņus

Un meta tos zelta upē[..] (R.Štelmahere)

Bet, kamēr viņa sēdēja uz lieveņa lēni ievilkdama cigaretes dūmus un lūkodamās ielas pretējās puses raupjajos žoga dēļos, ielas koki bija kļuvuši sveši, nozāģētām pavasara cepurēm, garām slīdoši. Garām slīdoši bija kļuvuši gājēju soļi un domas. Ceļš uzrakts un nekas neliecināja par vasaras uguns zīmēm vai rimto plūdumu pretī ezera viļņiem. Kā lapas pusnaktī.

Viņš guļ,

Tikai apzīmējis sev apkārt jūru, māju un mani.[..](I.Rupenheite), jo

naktīs kad viņa sirds ir mēness[..] (A.Manfelde) un

kāda kaila sieviete jūrai

atdod atpakaļ kādu nozagtu dienu,[..](I.Ratinīka)viņi ir kā putni. Kā putni, kuri gatavojas aizlidot, kuri gatavojas ziemas priekšnojautai.

Kas ir šie viņi, šīs viņas, kas uzbur ticamības greizsirdīgo klātbūtnes efektu, bet paliek tikpat neatklāti? Kas ir dienas, kurās izmisums spēlējas ar nerviem un liek aizmirst nosaukumus, bet saliek ikdienas komatus iepirkumu sarakstā? Kas viņi un viņas ir par ko dzeja tik liriski, tik noslēpumaini runā, nenosaucot vārdā?

Mēs stāstām viens otram atzīšanās vārdus par vecām mīlestībām, par nesatiktiem cilvēkiem, graužam ābolus katrs no savas puses un apzīmējam lieveni saules stariem. Skolotājs saka – nav kompozīcijas. Un kas par to?

Es nezinu kas ir analīze, es nezinu ko ar to iesākt. Man neinteresē diagrammas, grafiki un struktūras. Man nav ikdienas piezīmju kalendāra, man nevajag atlaižu kartes lielveikalos. Sabiedriskais transports uz planētas pilsēta ir izdomāts radījums ar svešu cilvēku krājkasītēm kabatās. Mazas rozīgas cūciņas, pirms sasistas pret pieri. Kontrolieri manā pilsētā slauka ielas un sētnieki zīmē lapu grafiti.

Mēs sēžam stundu, divas nodzeltējušā autobusu pieturā un lasām pasaku par putniem, jo

Viņi atlidoja šeit, putni. Viņi atnāca vesels kāsis.

Satina lupatās, aiznesa turp, no kurienes esmu nācis.[..] (P.Draguns)

Un tad es saprotu: tie ir tie viņi un viņas kā saules stari uz zeltīta altāra lapām.. veļu laiks. Tie zelta akmeņi tajā zeltītajā upē..

..novērojami un klusi [III.]

Ceļš ir ejams. Tas atskan asfaltā, koku zaros un mizā, nokrīt kā zīles un satinas kamolā. Ceļš ir kāda mūžīgās mājas, prombūtne vai smilts un grants bērnības noslēpumainajā līkumā aiz kura tikai es zinu, ka ir paslēpies sienāzis. Tikai es zinu kurā zāles pudurī un kurā koka zarā ir ligzda ar noslēpumu. Pasaule ir brīnums un saule karsta kā panna. Smaržo tikko ceptas olas un Bauskas alus ar zaļu, kantainu etiķeti. Aiz pagalma svaigi skaldīta malkas kaudze – lēnām sūcas smaržīgu sveķu lāses. Kādā pa zemes drupačai, kādā pa dunduram asam.

Asā cirvja mala mirdz svaigi plēstās pagalēs, kamēr saulē atmiņas sarūsē drupanās ceļu plāksnēs aiz cietuma mūra, kamēr gadsimts runā pāri notikumiem un tikai seni stāsti izgaismojas dzīvi un paliekoši.

Mēs esam saules stari uz lieveņa, mēs zīmējam cigarešu dūmu stabulītes kaimiņu dārzos un nosaucam ielu Dārza vārdā. Mēs smejam par izdomātiem notikumiem, ļaužu aizspriedumiem un skūpstāmies turpat uz lieveņa. Mēs esam lievenis.

Tu ej meklēt pagalmā kaķi, kamēr ubagi slepus lavās pa vārtiem. Mājas sienas tik siltas kā vasarā siens. Viss ir dzidrs. Kā pirmais sniegs ko sajūt elpa. Gaiss, kurš piekļaujas ādai un ir kā elpa.

Bet pagaidām es eju iecirst nagus tavā rudens dvēselē, lai asins pa lāsei pil mūsu pirkstos. Lai sapil sauja laba naida. Lai naids ir plāns kā zirnekļa valgs. Lai zirnekļa valgs atver nāvi. Rudenī ir pasaulei jāmirst. Rudenī nāve ir silta. Jo rudenī mēs esam vieni.

Tikmēr kafejnīcā sēž divi - Raimonds ar dāmu un domā:

...kā garām slīdoša nostalģiska filma – LOGS. Vispirms aizslīd Tauriņš, tad kā pa slīdkalniņu nošļūc Šmite – nīte, žāvādamies Jirgens un tad pašapmierināts lēni džumpā pats Valentīns... Interesanti no kurienes viņi.....?