Ruslans Abgunovs
Šis ir viņu laiks...
2017. gads Liepājas literārajā pasaulē bijis gana interesants. Iznākuši dažādi zinātniski pētnieciska rakstura darbi, kā arī literāri tekstu apkopojumi, romāni, dzeja un citi. Vairāki pilsētas autori saņēmuši atzinības, ieguvuši literatūras augstākos apbalvojumus. Kas paliks aizmirstībai, kas nākamībai pierādīs tikai laiks, kas taps zūdošs un kas paliekošs – nereti ir/būs cilvēku rokās.
Ēriks Kūlis, Verners Bokums.
Zūdošais un paliekošais. Valters un Rapa, 2017.
2017. gadā izdevniecība „Valters un Rapa” turpinot grāmatu sēriju „Ģimenes romāns – vēstures liecinieks” izdod atmiņu un stāstījumu krājumu „Zūdošais un paliekošais”. Tā autori – rakstnieks Ēriks Kūlis un neatkarīgais producents Verners Bokums, kurš itin bieži redzams daudzos Liepājas kultūras pasākumos ar/aiz video kameras, dokumentējot Liepājas svarīgākos, nozīmīgākos kultūras dzīves notikumus, kā arī intervējot pilsētas ievērojamās personas un personības. Tagad, sadarbībā ar Ēriku Kūli, video materiāli (daļa no tiem) ieguvusi rakstisku veidolu jaunajā stāstījumu krājumā.
Atmiņu un dzīves stāstu krājums sadalīts divās nosacītās daļās – pirmajā vēstījums par Verneru Bokumu un viņa dzimtu, par ērģeļu un harmoniju būvi un remontu dažādos laikos, par armiju, padomju laikos piedzīvoto, sportu, mūziku un šodienas nezaudēto kultūras saglabātāja gēnu. Savukārt grāmatas otrajā daļā apkopoti pilsētas aktieru, mākslinieku, rakstnieku un citu kultūras, sporta, mūzikas pārstāvju atmiņas un pārdomas gan par bijušo, gan esošo ikdienas dzīvē. Diez vai nepieciešams pārstāstīt katras personības pieredzes un dzīves uzskatus, un diez vai tas vispār ir iespējamas, tomēr izlasot krājumu paliek nosvērtības, dzīves redzējuma, tā asuma un skaidrības pēcsajūta, kas ikdienas burzmā nereti piemirstas.
Krājumā gana daudz spēcīgu atziņu, kuras var attiecināt ne tikai saistībā ar intervēto cilvēku, bet arī šo pašu krājumu, ar literatūru un vārda mākslu kā tādu. Piemēram, no sarunas ar vēsturnieku, filozofu un pedagogu Rihardu Rubīnu gribas pieminēt vairākus izteikumus, proti:
[..]Gribu teikt, ka uz vēsturi jālūkojas tā, kā to ieteica sengrieķu domātājs Tacits, – bez naida un mīlestības. [..] (114. lpp), kā arī
[..] Ir skaidrs, ka personību nevar sagatavot nevienā skolā. Personība ir Dieva vai Lucifera dota, tāpēc jāgaida uz viņu žēlastību, lai šī personība parādītos. Diemžēl praksē vienmēr ir tā, ka pie varas gandrīz vienmēr tiek pelēkā viduvējība un ar savu netalantīgumu sabojā reti labas lietas.[..] (115. lpp), jo
[..] Jo kur ir cilvēki, tur ir arī mēsli, tā ir sena patiesība... [..] (121. lpp).
Savukārt no sarunām ar aktrisi Ināru Kalnarāju rodamas atziņas:
[..] Tās ir muļķības, ja kāds saka – mēs ar savām izrādēm audzinām skatītāju. Aktieri tomēr ir egoistu kopiena. [..] Tu faktiski piepildi savu egoistisko vēlmi. Jo neko tu nesaražo, neko neuzcel... Dod garīgo lādiņu? [..] Taču būtībā lielāko prieku tu iegūsti pats, būdams uz skatuves un spēlēdams... [..] (92. lpp).
Un arī Mārtiņa Freimaņa apgalvojums:
[..] Ja tu esi sasniedzis zināmu līmeni, tu nedrīksti atslābt.[..] (163. lpp).
Tomēr cik cilvēku, tik dzīvju, cik dzīvju tik dramatisma, naida vai mīlas. Krājumā gana daudz paliekošā, tomēr neiztrūkst arī potenciāli iespējami zūdošā, kļūdas, neveiksmes, lieki iestarpinājumi. Jau pirmā pamanāmā neuzmanība vērojama saturā, kurā redzams, ka krājumam ir divas daļas, bet pašā pamattekstā diemžēl otrās daļas apzīmējums nav atrodams. Katrai sarunai, katram stāstam, grāmatas autori rakstījuši īsus pēcvārdus (postskriptus), tomēr nereti tie kļuvuši par liekiem vai sevis (autora) pašslavinošām frāzēm un reizēm pat lasītāju maldinošām piebildēm neatkarīgi no sarunā paustajām domām vai idejām. Piemēram, maldinoša piebilde lasāma pēc sarunas „ Trīs vīri no teātra”:
[..] P.S. Teātra un kino aktieris Jānis Dreiblats patlaban bauda popularitāti ne tikai visu kalibru Liepājas dzejnieku un rakstnieku grāmatu atvēršanas svētku pasākumos, [..] Ē. K.(43. lpp), vai pašreklāmas rindās:
[..] P.S. 2016. gada vasarā palūdzu Aldi Kļaviņu uzgleznot dzejnieka Olafa Gūtmaņa portretu. Tagad Olafs uz lasītājiem vērtējoši raugās no Liepājas Centrālās bibliotēkas otrā stāva.[..] :Ē. K. [..] (61. lpp).
Kādēļ maldinošas piezīmes? Tādēļ, ka ne puse no pilsētas zināmiem literātiem neizmanto aktieru piedalīšanos savos dzejas vai cita žanra literārajos pasākumos un O. Gūtmaņa portretam (tāpat kā līdzās esošajam E. Līva galvas atveidam) diemžēl izvēlēta gaužam neatbilstoša, nekonsekventa vieta, kur ne rakstnieks, ne dzejnieks nevar „vērtējoši raudzīties no otrā stāva”. Tāpat vietām traucē Ē. Kūļa personiska rakstura piezīmes, kurām maz sakara ar intervētās personas stāstījumu, piemēram:
P.S. Atklāti runājot, uz dziļi inteliģento Andreju Miglu jau labu laiku raugos kā ļoti nopietnu sāncensi rakstniecības laukā. [..] Kā gan es varu uz Andreju raudzīties citādāk? Ē. K. (111. lpp). Vai arī piebildes un iestarpinājumi tieši intervijas vidū:
[..] ērģeles arī ir unikālas...”(Neatkarīgajā producentā ierunājas viņa vectēva Jura Bokuma, ērģeļbūves meistara, gēni – Ē. K.) (121. lpp).
Tāpat grūti izprotams pēcvārds ir Marisa Bernāta intervijai.(160. lpp) Kāds šeit sakars Kristapam Porziņģim un viņa panākumiem ar Marisu Bernātu, ja intervijā ne brīdi netiek pieminēts K. Porziņģis? Šādus un līdzīgus faktus krājumā varētu minēt vairākkārtīgi, tomēr dramatiskākais neloģisms, šķiet, atrodams vienā no grāmatu papildinošajām esejām „ Tu dziedi, Austra!”. Esejas Ēriks Kūlis jau agrāk ievietojis savā 2016. gadā iznākušajā sarakstes, impresiju un portretējumu krājumā „Iesākumā bija vārds”, kas atstāja autora pašslavinošu, pašmērķīgu iespaidu. Diemžēl arī grāmatā „Zūdošais un paliekošais” šī eseju sadaļa nesniedz vēlamo rezultātu, tā palikusi ieceres līmenī, literāri pievienoto vērtību nesasniedzot. Proti:
[..] Cik tautasdziesmu tu zini, puis, tev mājās ir video, stereo, internets, Google, Facebok, tu nakts vidū spēj nosaukt topā esošās grupas, bet kā ar tautasdziesmām? [..] (89., 90. lpp).
Skaidrības pēc jāmin, ka konkrētā eseja un tās fragments kā vēsta autora paraksts sarakstīts 1983. gada 4. septembrī un publicēta laikrakstā „Padomju jaunatne”. Tiesa, internetu pasaule akadēmiskajās aprindās pazina jau kopš sešdesmitajiem gadiem, bet plašai sabiedrībai pieejams tas kļuva tikai kopš 1996. gada. Un dramatiskākais fakts esejā – Facebook (vārdu raksta ar diviem ”oo” nevis kā esejā ar vienu) kā akciju sabiedrība tika dibināta 1998. gada 4. septembrī, bet pati sociālā portāla lapa „Facbook.com” tika atvērta tikai 2004. gada 4. februārī. Tad, ņemot vērā šos faktus, kā Ēriks Kūlis 1983. gada esejā varēja rakstīt par internetu un Facebook?
[..], jo dullākas lietas tu dari, jo lielāka iespēja, ka tev dzīvē veiksies, saprotams, dažreiz var iebraukt auzās, bet vispār būt trakam ir forši...[..] (165. lpp), intervijā saka Mārtiņš Freimanis un, lai arī krājumā „ Zūdošais un paliekošais” netrūkst kļūdu, lai arī grāmatas vāks salīdzinoši ar grāmatu sērijas izdevumu „Kur piedzimst vējš” ir daudz smagnējāks, šis ir viņu laiks, kā sarunā par jaunajiem māksliniekiem un viņu darbību apgalvo māksliniece Dzintra Vīriņa (174. lpp). Šis ir bijis un joprojām ir viņu laiks. Aktieru, rakstnieku, mūziķu, sportistu. Citādi domājošo. Savādāko laiks. Bijušo un esošo. Cita nebūs. Tas, kas būs pēc, būs citu laiks, bet pagaidām šis joprojām ir viņu laiks.
2017. Decembris
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru